rekur, atļaušos pārkopēt no orb.lv:
"Es jums pastāstīšu savu veiksmes stāstu. Situācija tāda - vasarā es pabeidzu maģistrantūru un ieguvu psihologa grādu un kvalifikāciju. Kad sāku mācīties, nevienam ne prātā nenāca, ka pēc 6 gadiem viss būs apgriezts, nogriezts, samazināts un vēl josta savilkta. Tad nu pēc mācību beigšanās sūtīju CV uz visām psihologa vakancēm, kā arī citiem darbiem, kuri man būtu pa spēkam. Bet jūs jau zināt, kā šobrīd ir ar darba meklēšanu - jāpriecājas pat par to, ka atsūta pieklājīgu atteikuma vēstuli, jo lielākā daļa vienkārši nereaģē. Man pat bija gadījums, kad iedeva savu vizītkarti un teica, lai rīt piesakos darbā, bet līdz intervijai netiku. Vārdu sakot, naudas nebija vispār.
Un tad manas ausis sasniedza ziņa par psihologa vakanci mazā lauku skoliņā tik tālu prom, ka man uz kartes bija jāmeklē, kur, ellē, tas ir. 0,118 slodzes, arī pilnā alga nekāda dižā. Es tur varētu divreiz mēnesī kārtīgi paēst. Sākumā jau nodomāju, ka nav nemaz vērts, bet tomēr saprāta balss uzvarēja un pieteicos tajā darbā, jo labāk divreiz mēnesī paēst un uzkrāt kādu nebūt pieredzi un ierakstu CV, nekā sēdēt istabā un gaidīt uz debesu brīnumiem.
Intervijā mani pieņēma. Un piedāvāja uz pusslodzi skolotāja palīga vietu, ko finansē Eiropas projekts. Lai gan es nebūt nesapņoju par skolotāja palīga vietu, tomēr pieņēmu. Vārdu pa vārdam, līdz pusslodze jau pārvērtās par pilnu slodzi. Dažādu haotisku apstākļu rezultātā projekta darbs pārvērtās par diviem pusslodzes projekta darbiem - par psihologu un skolotāja palīgu. Vēl dažu apstākļu rezultātā projekta darbs pārvērtās par pilnu psihologa darbu. Alga normāla. Mierīgi strādāju un domāju, ka man no projekta kā psihologam maksā tikpat daudz, cik skolotāja palīgam. Mierīgi strādāju un domās jau tērēju savu naudu.
Šodien uzzināju, ka mana alga tomēr ir lielāka, nekā es biju domājusi, un varēšu atļauties normāli dzīvot un sapirkt visas tās lietas, kuru pirkšanu jau sen biju atlikusi uz laiku, "kad būs nauda."
Tā, lūk. Gāju uz 0,118 slodzīti ar tikpat lielu aldziņu, bet tiku kārtīgā darbā ar normālu algu. Tā ka nevajag laist gar degunu piedāvājumus, par kuriem mēs parasti nodomājam "tur jau tikai pa vakariem," "alga par mazu," "tālu jābrauc" utt. Visādi brīnumiņi var gadīties. Strādāju savā profesijā un "tālā lauku skola" izrādījās pavisam viegli sasniedzama arī tīri fiziskā ziņā. "
238
