Laimīga es jūtos brīžos, kad viss ir kārtībā ar manu ģimeni - maniem tuvākajiem cilvēkiem - vecākiem, māsu, draugu un viņa dēlu.Zinu, zinu, ka tas nav pareizi saskaņā ar visām gudrajām psiholoģijas grāmatām,kas māca nekļūt pārāk atkarīgiem no citiem cilvēkiem un viņu dzīvēm, taču, ja manu tuvāko dzīvē viss ir kārtībā, tad arī es jūtos mierīga un iekšēji sakārtota, un tādos brīžos šķiet, ka pat visi darbi labāk sokas :-) .
Ja par ikdienišķākām lietām - labi justies palīdz arī apziņa, ka varu būt kādam noderīga.Priecē, ja esmu gandarīta par to, ko es daru un ar to, kas ar mani notiek. Lai gan būtībā man nav iemesla apvainoties uz Dievu vai kādu citu Augstāku spēku par kaut kā neesamību manā dzīvē. Man ir tas, ko esmu nopelnījusi. Ne vairāk un ne mazāk :-P Viss ir tikai manas centības un pūliņu rezultāts.