Zinu, ka viedokļi būs visdažādākie, bet ceru, ka varbūt kādai būs bijusi līdzīga pieredze un varēs padalīties ar mani.. :-)
Tātad... Es pirms 2 nedēļām pašķīros ar savu puisi, ar kuru nu jau 25. aprīlī būtu svinējusi 2 gadu kopābūšanas jubileju. Viss starp mums pagaidām ir ļoti sarežģīti, liekas jau, ka kopā mēs vairāk nebūsim, bet ne par to šoreiz.. Nākamnedēļ no Vācijas atbrauks ciemos viņa māsa ar savām mazajām meitiņām. Un.. Viņa mani uzaicināja braukt pie viņiem un svinēt kopā Lieldienas. Un tagad es nezinu ko darīt - braukt vai nebraukt.. Es tik ļoti gribu satikt viņa māsu, mazās meitenes, kuras man ir īpaši mīļas.. Man galvā visu laiku skan mazās vārdi, ko viņa man pateica - es mīlu Tevi! Viņai palika tikai 5 gadiņi tikko un viņa man tā pateica, tas tik ļoti mani aizskāra.. Un kā viņa mammai liek man zvanīt, ka viņai pietrūkst draudzenes, ka viņa grib pie manis.. Man tik ļoti gribas aizbraukt viņas dēļ..Bet man negribas savam puisim sabojāt svētkus.. Un vinš teica, ka viņam vajag pabūt vienam, ka viņam vajag saprast, ko viņš jūt pret mani.. Vai tā es nepārkāpšu vienošanos, ka ļaušu viņam kādu laiku palikt vienam?!? Un pati zinu, cik ļoti man pašai sāpēs, kad 25. aprīlī svinēsim Lieldienas, kad mums būtu 2 gadu jubileja, bet ne jau to mēs atzīmētu.. Bet es nevaru pieņemt domu, ko es nodarītu manai mazajai princesei un viņas mammai, kura tik ļoti grib, lai es aizbraucu.. Kuras es nezinu, kad man būs iespēja atkal satikt.. Mans prāts saka vienu, bet sirds ko citu..