Sveikas,
Pēdējā laikā jūtos baigi dranķīgi, parasti ir tā ,ka tas nevelkās ilgi. Bet pagājušas jau ir kādas 2 nedēļas un tas jau ir nopietni. Dranķīgi tādā ziņā , ka nav garīgā, viss ir noriebies .
Kolēģis ar sācis krist uz nerviem ,bieži strīdējamies un šodien laikam bija kronis visam - šķiet mums viss cauri! Kāpēc?
Tāpēc , ka esmu cilvēks kas mīl brīvību, neatkarību to es sapratu šo gandrīz divu mēnešu laikā. (Manas ilgākās attiecības )
Kad esmu viena, liekas pasaule plašāka paverās , zāle zaļāka, iespējas lielākas. Bet ,kad esmu attiecībās- jūtos piesieta. Bet es tā nevaru. Man patīk dzīvot tikai savu dzīvi, nevis dzīvot kādam vēl līdzi.
Un šodien pēc mūsu strīda es neko nenožēloju , pilnībā neko, man nenāk pat raudiens - nekā. Drīzāk atvieglotība ,miers sevī parādījies mazliet .
Man nepatīk ja man ko uzspiež , ierobežo manu darbību , kustību un sabiedriskumu ikdienā. Man riebjas kašķīgi cilvēki ,kas kasās par sīkumiem (kā kolēģis) .
Ir pavasaris , nu un ka viena esmu - toties es varu atļauties daudz ..
neko nejautājot ,nelūdzot tikai klusējot un dzīvojot saskaņā ar sevi ..
Arī turpmāk ,ja arī kāds uzradīsies man pie apvāršņa, tad pilnīgi noteikti arī tas cilvēks nebūs ,kas man kaut ko liegs..
Jo esmu kā tauriņš , kurš uzlido augstu gaisā un neviens viņu nevar noķert..un tai brīdi tikai vējš un putni ir mani sabiedrotie.
Brīvība - tā ir skaista! Nekas nevar būt skaistāks par to.
Varbūt kādai liksies ,ka mīlestība , bet man tomēr dārgāka par visu ir brīvība.. , jo mīlestība tā ir sarežģīta lieta un man PA ĪSTAM neatklāta..
Tas ,kas bijis , bijis tikai aizraušanās, simpātijas.. bet ne mīlestība. Neko vairāk par to just es nespēju..
* Vēlējos tik tā, uzrakstīt.. :)
360
