Sveikas, dāmas!
Nu tad beidzot es saņēmos... gribat dzirdēt? nekas, tāpat pastāstīšu :D
Neilgi pēc Jaunā Gada izšķīros ar puisi (viņš pārvācās uz citu valsti, blaa blaa blaa), man uznāca taaaaaaaads besis un vienkārši mīkstais par visu, gāju uz skolu, strādāju, pārējā laikā sēdēju istabā un ēdu.
Pirms tam biju salīdzinoši aktīvs cilvēks, sportoju cītīgi, arī ēdu veselīgi...
Tad vienkārši ļoti strauji pieņēmos svarā par 15 kg. Esmu gara, tāpēc nebija TIK traki, bet nu skats nepatīkams - viduklis pazuda, seja uzblīda, vienīgi krūtis parādījās...
Un jā, vajadzēja ātri attapties un neielaist tik dziļi, jā, nepamodos vienā dienā ar tiem 15 kg; bet jo sliktāk es jutos, tāpat zināju, ka vienā dienā viņi nepazudīs, jo mazāk bija motivācija kaut ko sākt - likās, aj nu kāda jēga. Kāpēc mēs vispār cenšamies, kāpēc es 2h svīstu zālītē, lai tikai ielīstu kaut kādos džinsos, ja beigās tas man neko nedod - esmu viena un nelaimīga, labāk apēdīšu kūku, būšu vismaz 20 min laimīga.
Žēl, ka tā, bet tā es domāju. Arī atbalstītāju nebija; visiem pārsvarā vai nu vienalga, vai nu prieks.
Nu vo :) Bet laimīgāka jau es no tā nekļuvu, tieši otrādi. Tad es izlasīju citātu (nepateikšu kur), viena dietoloģe teica, ka cilvēkiem attiecībā uz svaru ir ļoti melnbalta domāšana - ja jau sačakarēju, tad viss pagalam ! Bet ko Tu dari, ja, braucot ar mašīnu pārsprāgst riepa? Vai tu tiešām kāp ārā un pārdur pārējās 3? Tas man lika pasmaidīt un nedaudz saņemties ;) Sāku ēst mazāk, kustēties vairāk un pirmie 5 kg noripoja nost salīdzinoši nemanāmi.
Tomēr zālīte palika tāds bubulis - tur kāju nebiju spērusi jau mēnešiem un nevarēju sev pārkāpt. Tad izlasīju vēl vienu citātu - Nekad neatsakies no sapņa tikai tāpēc, ka tas prasīs laiku, lai to sasniegtu. Laiks paies tik un tā, tik pat labi pa to laiku vari arī sasniegt savu sapni ;) Un tad es iedomājos - jā, man tas prasīs dažus mēnešus; bet tie mēneši tiešām paies paši no sevis! Un tai dienā es varu būt atpakaļ savā labākajā formā, vai atcerēties šo dienu, pirms mēnešiem un nožēlot, ka nepieņēmu to lēmumu!
Tā kā pāris dienas man ir brīvs no skolas, šodien aizgāju uz zālīti pa dienu, neviena tur nebija (vilku jau nu gan garumā, cik vien varēju :D pat dīvānu izsūcu pirms tam un vēl nez ko) un beigās iegāju tur ar savu ūdens pudeli un mp3, ieelpoju to pazīstamo smaržu un nesapratu, kā es vispār to varēju pamest ! 2 h tur ņēmos, svīdu kā cūka (atvainojos :D ), un tagad sēžu, saule spīd logā un es smaidu, jo zinu, ka to varu un daru to pati priekš sevis. Un tam IR jēga. Tas nav tikai sekli - kāda izmēra bikses man der; tas ir par gribasspēku, raksturu, cieņu pret sevi un rūpēm par ļoti svarīgu cilvēku :)
Vēl kas ? Kaimiņš man laipni izpalīdzēja un piepumpēja riteni, pieskrūvēja gaismas, ieeļļoja ķēdi un salaboja bremzes, es atsākšu braukt uz/no skolas/darba ar riteni ;)
Sakiet, ka cik reizes tas nav darīts, solīts un mēģināts? Jā, šī eiforija pāries, būs dienas, kad man sevi vajadzēs piespiest vilkties sportot, bet tad es palasīšu savu sarakstu ar iemesliem, kāpēc to sāku, pāršķirstīšu līmlapiņas ar iedvesmojošajiem citātiem, bet kopumā es zinu, ka man tikai vajag līdz turienei tikt, kad sāc vienreiz kustēties, tas ir tik patīkami, ka negribi apstāties.
Tā kā meitenes, visas, kas kaut ko gaida, kad būs siltāks, kad būs vairāk naudas, vairāk laika; es zinu, ka jūs to varat :) un jau tagad!
P.S. Visas briesmīgās bildes no šiem pāris mēnešiem esmu savā prātā pārvērtusi par lieliskām PIRMS bildēm :D
3
