Čau visām! :-)
Rakstu jums, meitenes, lai uzzinātu viedokli no malas par manu situāciju un varbūt, ka kādai ir arī kādreiz bijusi šāda problēma,līdz ar to -risinājums.
Ar savu draugu esmu kopā 4 ar pusi gadus, mums abiem 22 gadi. Kopā nedzīvojam, jo vēl studējam. Aiz vien vairāk un vairāk es sāku domāt par to, vai ir vērts turpināt šīs attiecības, jo man vairs nav 17,18, bet 22 un man gribās kaut kādu stabiitāti, drošību attiecībās. Mans draugs ir ļoti bērnišķīgs, nepastāvīgs, vecāki viņu apčubina kā tādu mazu puišeli, līdz ar to viņš negrib uzsākt patstāvīgu dzīvi, jo viņām viss vienmēr tiek pienests klāt! Viņš mani ļoti mīl, es viņu arī. Esam runājuši, ka gribētu atsevišķi dzīvot, uzsākt patstāvīgu dzīvi, bet no viņa puses es neredzu nekādu iniciatīvu, jo viņam ir labi ,kā ir. Viņš ir teicis, kad pabeigs mācības, kas būs pēc 3 gadiem un dabūs darbu, mēs precēsiemies utt...BET camoon tie ir 3 gadi!!! Es jūtos, kā tērētu laiku un gaidītu kaut ko nez ko, kaut gan ārkārtīgi mīlu viņu....dažbrīd iezogas doma, ka man viņš jaatstāj un jāmeklē VĪRIETIS ar kuru es jutīšos droši nevis bērns...ir tik grūti! :-(
Skatos apkārt kā manām draudzenēm ir džeki,kuri ņemās ar saviem kaut kādiem biznesiem, meklē ,kur varētu dzīvot, vienvārdsakot cenšas uzsākt savu dzīvi, nevis ieķeras mammai svārkos un viss.
Turklāt mans draugs rudenī dosies apmaiņas braucienā uz pus gadu, līdz ar to es vēl vairāk neesmu pārliecināta par mūsu nākotni. Ir tik sasosīti grūti pieņēmt lēmumu kaut ko gaidīt vai pamest visu un sākt jaunu dzīvi.
Varbūt kādai ir kāds padoms?
Paldies par jebkuru viedokli! :-)
1
