Man ir savs dzīvesstāsts. Dauzas, drošvien, nemaz neizlasīs šo garo penteri un tomēr...arī es kādreiz domāju tāpat kā tās kas šobrīd nosoda, bet kad nonācu izvēles priekšā, tad visa mana dzīve sagriezās ar kājām gaisā. Ļoti ļoti vēlējos šo bērniņu, bet mans, nu jau bijušais puisis un bērniņa tēvs, pagrieza muguru mums abiem, pa telefonu vienīgais, ko pateica bija: P*sies na*uj. Es to tur, kas tev vēderā negribu!!
Un tad man visa dzīve gan acīm noskrēja. Izdarīju, manuprāt, pareizo izvēli bērniņu nesaglabāt. Kad biju tur un darīju to, tad raudāju, lūzu un gribēju vienkārši pazust, noslēpties un zināju, ka NEKAD vairs nevēlos tur atrasties. Un kad viss bija aiz muguras pat puisis atgriezās, piedevu, taču attiecības turpināt ar tādu cilvēku nespēju. Un mellenuberns, tāpēc nesaki, ka tas morāli nesāp, ojj kā sāp, pat tagad ir asaras acīs..Tāpēc es saku, ka katrai no mums ir savs dzīvesstāsts, par kuru citām nav ne jausmas...