Tieši vakar runāju ar savu vīrieti par to, vai mēs gribētu tur palikt. Viņš saka, ka viss atkarīgs no tā, kāds tur būtu darbs un alga. Es gan teicu, ka negribētu tur palikt. Lai arī cik tur lieliski nebūtu, es tik un tā tur jūtos sveša. Tur nav manas mājas, tur vienmēr būs tikai pagaidu variants, jo agrāk vai vēlāk būs jāatgriežas. Agrāk biju ļoti iedegusies par domu, ka jābrauc prom, bet laikam jau uzskati un vērtības ir mainījušies. Paēdusi esmu, plika nestaigāju, darbs ir, jumts virs galvas ir. Par naudas raušanu varēšu domāt tad, kad būs 5 nepaēduši bērni ( tfu, tfu, tfu ).