Man praksē tagad nu tik foršs tas priekšnieks, ka tur pašai prieks kaut ko darīt.
Un vispār esmu no tiem cilvēkiem, kas darbu dara bez atgādināšanas, bet šeit man liekas tās attieksmes dēļ, man riebjas darīt jebko. Kāpēc to visu nevar pārvērst normālā gaismā?
Man viena kolēģe aizgāja projām no tā, ka viņai bija auto avārija un pēc tās viņai lika nākt uz darbu. Lai no rītiem pieceltos viņa esot dzērusi miljons zāles. Viņa ejot prom teica, ka es pati nezinot, kur esmu ieķēpājusies. Priekšniece visu laiku staigāja apkārt un visiem kladzināja, kāda dura viņa esot. Nu kā tā var? :-|
Draugs arī satraucies, jo viņš man šobrīd palicis bez darba, bet saka visu laiku, kad tikšot atpakaļ uz pekām, tad lai es šo sviestu metu mierā.