Pēdējo 2 gadu laikā esmu kļuvusi ļooti emocionāla. It sevišķi pēdējā laikā un šogad vispār. Es nesaprotu. Varu sākt raudāt par katru sīkumu. Burtiski viss izsit no līdzsvara.
Ar ģimenes locekļiem es tikai strīdos. Kliedzu utt.
Bet nezinu. Piemēram, palasot ka kādam neveicās ar attiecībām utt man jau asaras acīs no tā vien iedomājoties kā tas cilvēks jūtās. Arī ja katru dienu man acīs saka cik bezvērtīga, slikta esmu tad arī vnk sākumā sakliedzu un pēc tam ieslēdzos istabā un sēžu klusumā un raudu. Tie nav hormoni, ne pusaudzu krīze. Patlaban ļoti meklēju darbu, bet lai cik necenstos saņemu tādu kā sitienu pret sienu un atkal jūtos bezvērtīga + katru vakaru klausos kā man lasa lekciju kāda neveiksminiece esmu. Vairāk apr visu es vēlētos atrast darbu un tikt prom no mātes. It kā apsveru domu par darbu ārzemēs, bet aŗi tur nav viegli un nedaudz biedē tas kā daudzas firmas krāpjās vai pat vispār neeksistē. Vienai svešumā doties bail.
Bez tam man nav nevienas tuvas draudzenes un vispār neviena cilvēka ar kuru būtu iespēja akut vai iziet satikties, parunāt tai pilsētā kurā dzīvoju. Kopš skolas beigšanas visas draudzības pajuka kā jau to biju paredzējusi.
Varbūt es darbu nespēju dabūt dēļ tā, ka man jau ir iekšā tā sajūta ka nekam nederu utt?
Es nezinu kā ar šo visu tikt galā.
Esmu gājusi pie psihologa, bet tas neko nav līdzējis.
Vienkārši jūtu, ka man tā visa trūkst. Pagātnes, mīlestības, draugu- bet lai cik savādi tas būtu es negribu sev puisi. Man nav nekādas novirzes. Vnk ar attiecībām tāda nelāga peiredze bijusi vairākkārtīgi un tā sajūta ka emsu pārāk resna, neglīta utt. Arī ja ar kādu puisi esmu kopā tad arī uzreiz pametu, lai mani nepamestu pirmo.
Bieži vien vnk aizeju ar domu gulēt kaut es nepamostos.
10987
