pofigisti.

:-/

es padalīšos no savas dzīves - es skolas sesijai esmu mācījusies varbūt uz diviem eksāmeniem 4 gadu laikā, un pateikšu godīgi stabils 7-9 man ir vienmēr... protams, gadās izņēmumi, nu ja pusgadā 3 reiz apmeklē gramatikas lekcijas un beigās dabū 5 :-D bet jā - es nestresoju un man ir vieglāk un man arī veicas :-)

Gan, gan, bet tā jau saka, ka mazāk vajag citiem stāstīt ;) pamēģini nestāstīt un tad jau redzēsi vai, kas mainās vai nē :)

Man reiz gudra sieva teica, ka labāk neko nestāstīt ;)

He, es esmu tāda pati kā Tu :-D reizēm cenšos "notēlot" pofigisti, bet nu nesanāk, neesmu tāda un viss :-/ turpinu bendēt sev nervus ar pārlieku lielo stresošanu un satraukšanos :-P

nu laikam man arī tā būs jādara. jau no 1. klasītes man ir vecāku ieaudzināta centība, apzinīgums, utt., bet laikam tas ir jāpārkāpj, jāpārstāj būt kaut mazlietiņ "pareizajai"

Es par šito pēdējā laikā esmu daudz domājusi, un taisnība vien ir. Kopš es vienā brīdī pārstāju cepties par skolu, vīriešiem, pasauli vispār, viss pats no sevis sakārtojās.

Par to nestāstīšanu - piekrītu, labāk pārsteigt ar sasniegto rezultātu ;-)

labaak paturi tos savus kaarotos meerkjus pie sevis, nestaasti pat vistuvaakajam :) labi, jautaajums ari, kas ir vistuvaakie, bet taapat... domaam un vaardiem liels speeks ;-)

Es esmu konkreets pofigists un man tas patik! :-D

Ja tieshi par skolu runajam, nekad neesmu stresojusi par sesijaam, eksameniem, utt. Augstskola iestajos shmigaa, uz eksameniem gaju gandriz pa taisno no ballitem. Un pofigisitem tiesham biezhi nospid haljavas! 8-)

man kopš dzimšanas ir pofigisms.cik sevi atceros, tad man vienmēr ir bijis vienalga.nekad neiespringsu par mācībām, mācos parasti pēdējā brīdī un bez uztraukumiem. pirms eksāmeniem/kontroldarbiem nemācos, jo uzskatu, ka viss ir galvā. visi parasti streso pirms kaut kādiem pasākumiem,es esmu pilnībā mierīga, jo neredzu jēgu stresot.
es nezinu kā panākt, lai tu kļūtu pofigiste, man to īstenībā daudzi ir prasījuši

nu jā, bet man ir tā, ka viss ir kā pienākums, kas obligāti jāpilda, jāveic. ai, kā es gribētu būt tāda, kurai gandrīz vai viss vienalga :-D

Bet vai pofigisti vienmēr varēs šādā veidā "izbraukt"? Nedomāju...

Labāk ir mācēt atrast zelta vidusceļu starp šīm lietām :-)

jaa, ir veertiigi stresot peec iespeejas mazaak, tas ir skaidrs ;-)
es pati peec dabas arii par visu ko satraucos, bet par laimi man blakaam draugs kas man paliidz saglabaat veesu galvu :-)

Gardumiņa +

Man ir tieši tas pats.
Pat tad,kad nevienam nestāstu savas ieceres...
Bet es nevaru būt pofigiste.Nevaru.Man tomēr vajag rūpīgi visu darīt,pārdomāt.Līdz ar to arī stress un pārdzīvojumi neizpaliek.Taču,es vnk savādāk nevaru.Esmu mēģinājusi,bet tad man pašai ir kauns par sūdīgo gala rezultātu.Nu,nevaru es izlasīt atbildes uz eksi kkad pēdējā vakarā un tad vēsu galvu iet ar domu.,ka gan jau kkā nokārtošu to eksi.Man neder ''gan jau kaut kā''.Man vajag pēc iespējas labāk.Un tas nav tikai mācībās.

Heartkiller - manas domas uzrakstīji :-)

es jau te sāku domāt, ka man vienkārši tāds liktenis nolemts.. :-/

miss_sunshine*, bet Tu tagad uz to tik ļoti neiespringsti - nedomā un nepārdzīvo, šeit pat jau tas parādās, ka Tu satraucies praktiski par visu. (t)

Nezinu, ko ieteikt, jo nav man tada problema bijusi.
Jaa, ok - darbaa, uz svarigiwem projektiem varu but apziniga,utt. Bet nekad nestresoju kaut kada perfekcionisma delj. Ta ka man shkjiet, tas vnk ir atkarigs no cilveka personibas un diez vai ir tik viegli izmainaams!

es gribu kaut ko ļoti, ļoti sasniegt, bet vienmēr kaut kas traucē tā pēkšņi. it kā pat neesmu perfekcioniste. nezinu, man tas leikas dīvaini, lai kā es censtos, lai ko es darītu, beigu beigās nesanāk tāpat. :-/