rāmji

jauku visām brīnišķīgo dienu! (l)

Man ir domraksts par šo tēmu, bet šobrīd slinkums izteikties :)

Kā Bēkons teicis ''Lai varētu iegūt pareizas zināšanas, cilvēkam jāatbrīvojas no aizspriedumiem''. tātad cilvēks netiks gudrs, kamēr nebūs brīvs no sevis ierobežošanas, jeb aizspriedumiem, principiem, kas neļauj viņam saskatīt, to, kas aiz horizonta vai pat mājas stūra.
Man liekas, ka jāiespītējas pašam sev un vnk jāņem un jāatbrīvojas. Man noteikti viegli teikt, jo pati sevi par aizspriedumainu neuzskatu, bet hz, hz. Vsp labs jautājums. Kkādam dzinējam no muguras laikam tomēr jābūt, lai izkāptu laukā no tā rāmja. |-)

es arī neesmu aizspriedumaina, bet šī rāmju lieta ir ļoti plašs jēdziens, manuprāt, jo ja neesi aizspriedumains, tad vienalga ir kādas normas, lietas, kas ierobežo prātu.
un labs citāts starp citu, saujiņ. :)

Domāju, ka vidusmēra cilvēkam ir gandrīz neiespējami izrauties no šiem rāmjiem (ja izdodas, tas, visticamāk, ir visa mūža darbs un izbaudīt to var tikai kādu mirkli). Jā, galvenais ir tas, kas notiek mūsu galvā un vispār mūsu dzīves, pasaules uztvere, taču nespēju iedomāties, ka cilvēks, kurš jau no bērnības audzināts šajos rāmjos, ar prātu spēj pārkāpt tiem pāri, kad ir pieaudzis, nobriedis - katru dienu, katru stundu, katru sekundi uz mums tiek izdarīts sabiedrības spiediens, prasīti pienākumi un atbildība, un cilvēks ir vienkārši pazudis, ja to visu neievēro. Strupceļš.

Personīgi es gribētu pamest savu ikdienas rutīnu, aizbraukt, piemēram, uz Indiju, paceļot pa šo valsti, mēģinot smelties iedvesmu, pilnveidoties garīgi un atrast sevi, vienlaicīgi dot atpakaļ savu enerģiju un sajust laimi, tik īstu, ka sāp. Varbūt izklausīsies iedomīgi, taču jūtu un zinu, ka tas nav man - visu mūžu strādāt, domāt par naudas problēmām, fizioloģisku dzīvošanu utt., īsāk sakot, mūsdienu indivīda problēmas es nepanesu, tās mani nospiež pie zemes, mana dimensija ir citur, es tikai nezinu, kā tur tikt. Lai gan esmu audzināta diezgan brīvā atmosfērā, nezinu kāpēc, bet par tik daudzām lietām jau kopš bērnības mani ir mocījušas "man nepienākas" sajūtas ... Jā, iespējams, pati sevi esmu iekalusi važās, no kurām netieku vaļā.

Kaut kā tā, cerams, neiebraucu pilnīgās auzās :-D Ja vēl kaut kas ienāks prātā šovakar, papildināšu.
p.s. Un tāpēc jau gadiem ilgi es tik ļoti esmu aizrāvusies ar Matrix triloģijas idejām, protams, atlasītas informācijas veidā.

jā, laikam tie rāmji ir pārāk plašs jēdziens, lai varētu teikt, ka vsp neesi domāšanā ierobežots. :)

grecia
ar mani ir tas pats. šobrīd gan es mācos un daru visu, lai mana materiālā dzīve būtu laba, taču pilnīgi noteikti arī vēlos, tāpat, kā Tu aizbraukt uz to pašu Indiju vai citām Āzijas valstīm, paņemt no sev cik vien iespējams no viņu kultūras, atšķirīgās mentalitātes un domāšanas veida. zinu, ka manā dzīvē pienāks brīdis, kad pametīšu visu un došos, kur deguns rāda, lai uzzinātu ko jaunu par sevi, atklātu citas dimensijas.
ar šausmām iedomājos, ka kļūšu par vienu no ikdienas nomāktajiem cilvēkiem. par tiem, kurus interesē tikai materiālā dzīves puse, kas ir aizmirsuši par dabas skaistumu un to, ka dzīve nav tikai naudas grābšana.
piekrītu par vidusmēra cilvēku. it īpaši tiem, kas mūždien dzīvo stereotipos un aizspriedumos, kas liedz redzēt tālāk par savu degunu.

tb paņemt sev, nevis no sev

starp citu, interesanti par to Matrixu. es nevienu daļu neesmu redzējusi, laikam gan būs jānoskatās, intereses pēc par tām idejām. :)

Vēl par šo tēmu domājot, ar skaudru sirdi atceros Z.Mauriņas "Dzīves vilcienā" pirmspēdējo rindkopu - "Mēs visi esam ceļotāji dzīves vilcienā ... Ja mūsu nodaļā būtu iekāpuši citi braucēji, mūsu ceļojums būtu guvis citu nokrāsu, mēs varbūt būtu mainījuši maršrutu, izkāpuši nevis mazā bēdīgā provinces pilsētiņā, bet, ceļabiedra apgaroti un iejūsmināti, brauktu viņam līdzi uz kalnu augstāko virsotni, no kurienes atvērtos plašāks skats uz šo sāpju pilno, bet neizsakāmi bagāto pasauli."

Kā es kādreiz gribu nokļūt šajā kalna virsotnē ...

Signoriņ, šāda veida domāšana laikam raksturīgi skorpioniem :-)

O jā, Matrixa daļas esmu redzējusi vismaz pie 20 reizēm un katrā no nākamajām atklāju kaut ko jaunu (l) Es apzinos, ka tur ir daudz zinātniskās fantastikas, daudz komerciālu lietu utt., taču esmu jau nošķīrusi vērtīgo materiālu no masu publikai veltītās.

Grecia
jā, labs salīdzinājums par to dzīves vilcienu. un tā tas patiešām ir, jo nekad nevar zināt, kas ienāks tavā dzīvē, kas pazvanīs, kas iedvesmos, ko satiksi vai ieraudzīsi. vrb vienkārša bilde, video vai teikums, kas liek domāt jau citos plašumos.
laikam gan, ka skorpioniem, arvien vairāk priecājos par to, ka esmu kāda esmu, jo tas, kāda esmu, man pavērs vēl daudzas durvis, jaunas iespējas un plašumus. :-)

Tā ir vispareizākā attieksme, ticību un pārliecību par sevi nekad nedrīkst palaist vaļā :-) Tu noticēsi man, ja pateikšu, ka tev viss izdosies? Turklāt, kad tas notiks, labākais vēl tikai sekos (l)

Noteikti brīvākā brīdī būs jāpalasa Tavs blogs, gan jau atradīšu sev kaut ko pazīstamu arī par citām tēmām :-)

Paldies, Grecia (l) tā kā esam tik līdzīgi domājošas, varu apsolīt, ka arī Tev viss izdosies. :-) vrb pēc gadiem kopīgi aizbraucam uz Indiju vai vienkārši tur satiekamies. kas zin, kā dzīve var iegrozīties? |-)

protams, manā profilā vari atrast adresi uz manu blogu. tur ir vairāki tādi apceramie pārdomu raksti. un vēl jau taps un taps, kad būs laika. :-)

interesanti būtu ar Tevi parunāt vēl par pāris tēmām, ja kas man ir Tavs e-pasts, kad gribēšu pafilosofēt, varu uzrakstīt? :D

Uh, šī ir plaša tēma. Pirmkārt, ir cilvēki, kuri dzīvo rāmjos un viņiem tā ir labi un izdevīgi. Ar laiku viņu smadzenes pārņem zināma korozija, jo, ja visa dzīve balstās tikai uz sabiedrības noteiktiem kanoniem, tad kāda šeit ir runa par personību vai individualitāti.
Es izmantoju drastisku veidu, kas mani atbrīvo no jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem: "Es varu rīt nomirt. Ja nomiršu, vai būšu izdarījusi/pateikusi visu, ko gribēju?". Man uzreiz pārņem tāda foršā sajūta, ka īstenībā jau cilvēka prāts un bailes no apsmiekla vai izgāšanās liek viņam dzīvot ērtas dzīves rāmjos. Agrāk es baidījos pateikt, ko domāju, tagad es to daru ar plašu vērienu un ne jau tāpēc, lai visi dzirdētu manu skaļo viedokli, bet lai man nebūtu tā tizlā sajūta, ka esmu visu atstājusi sevī.
Nav vajadzīga Indija, lai attīrītu savu domāšanu. Dzīvē nenotiek kā "Eat.Pray.Love." filmā. Uzskatu, ka Latvija ir garīga zeme, lai gan tas citiem šķiet smieklīgi, bet pats savā ikdienā var atrast savu atbrīvošanos no stereotipizācijas, vajag tikai saņemties. Vai jums neliekas, ka Indija ir kārtējā klišeja, ko ir par labu atzinusi sabiedrība? Jo kāpēc ar garīgumu saistās tikai austrumi? Vai tad pie mums it neviena tāda cilvēka nav? ;)

Joprojām esmu pieķērusies šiem vārdiem, kas ir tik spilgti:
"Pastāv simtiem iemeslu, lai atsacītos no sevis. Bet kas gan tu esi, kas gan ir patiesi tavs, ja tu veido savus uzskatus, balsoties uz citu uzskatiem, piemeklējot sev labāko?"
(t)

CherryGirl
piekrītu, ka ir cilvēki, kas ir iesēdušies savā komforta zonā un jūtas ērti, tādēļ pat negrib neko mainīt, izkustēties, jo vnk viņi nav raduši pie citas dzīves un kas jauns viņus biedē. viss izzinātais ir drošs un labs, tad kādēļ gan to mainītu?
labs veids tas par to miršanu. un tgd, kad nolikti simts un viens datums, kad bus pasaules gals, tad gandrīz vai jādomā par katru dienu, kā pēdējo.

par Indiju un tām pārējām valstīm. neesmu redzējusi to filmu, ko minēji, bet tās domu jau sapratu.
Indija nav klišeja, bet gan tā ir tā kultūra, kas ir pilnīgi atšķirīga un liek tiekties pēc tās izpratnes. Latvijā arī ir garīgums, bet mums ir tā rietumu cilvēka domāšana, kuru ir stādījusi eiropa, amerika utt. cilvēki, kas vēlas rast citu sapratni par dzīvi vnk tiecas uz šīm austrumu kultūrām, jo tajās var atrast ko tādu, ko šeit neatradīsi. tā ir cita domāšana, cita mentalitāte. kas gan arī atkal ieliktu jaunā rāmī, bet jau plašākā.
protams, ja cilvēks ir gatavs meklēt to atklāsmi, tad atradīs arī Latvijā, par to es nešaubos, bet lai sevi vairāk spētu atvērt šiem uzskatiem, gribas redzēt to kultūru, kur radušās tās saknes.

Diezgan pasmaga tēma par manām "durvīm", bet vienu gan es zinu, ka beidzot esmu nobriedusi iecerētajām pārmaiņām, man tikai jātic, ka kāds dos to zīmi, ko tik ļoti gaidu.
Tieši tā, nevaram zināt, kā tie ceļi iegrozīsies, varbūt pat krustosies, te pat konkrētam laikam ir otršķirīga nozīme (l) Protams, ja kas uz sirds un gribas aprunāties, droši raksti uz e-pastu, man arī ir interesanti padiskutēt ar uzskatos līdzīgu cilvēku :-) Un vēl jau es gaidu, kā Tev veiksies ar praksi.

Mani stereotipi par Indiju nekādi nav balstīti uz "Ēd, lūdzies, mīli" "kultūru", bet gan uz to, ka rietumnieciskā domāšana un filozofija sevi ir izsmēlusi. Katrs atrod sevi atpakaļ pie sevis individuālā veidā, un Austrumi mani saistījuši jau kopš agras bērnības.

Viesturs Dūle savā intervijā norādīja ļoti precīzu faktu - ka mūsdienās Indijā ir ļoti daudz viltus skolotāji un garīgie cilvēki, kas ir gatavi tev atvērt simt piecdesmito aci. Tu skrien pēc garīguma, bet viņiem tas ir bizness.

Es jau klusībā berzēju rociņas un gaidu kaut kādu galu, nu neredzu es tik daudzām lietām jēgu. Dažreiz baidos, ka mana dvēsele reinkarnējusies ne tajā laikā, es labāk justos 20. gadsimta 70ajos gados, es to izjūtu kā savu laiku.