Zinu, ka tām, kuras šobrīd ir veiksmīgās attiecībās, kārtējais žēlabu topiks par šo tēmu kretinēs, bet laikam šobrīd man ir vienalga. Gribas kādam izstāstīt un dzirdēt kāda domas. Ar puisi esmu kopā vairāk nekā gadu. Kopā nedzīvojam, bet ļoti bieži esam kopā (patiesībā es to uzskatu par kopdzīvi, jo vairākas naktis nedēļā vai nu viņš paliek pie manis vai es pie viņa). Nesen ar vienu draudzeni, sauksim viņu par X, pasusinājām vakarā vīniņu un aizrunājāmies par dažādām lietām, arī par attiecībām starp mīļotajiem, draudzenēm, ģimenes locekļiem utml. Es padalījos ar saviem novērojumiem par to, ka mana otra draudzene, sauksim viņu par Y, dīvaini uzvedas mana drauga klātbūtnē – regulāri apskata viņa profilu draugos, ja atrodas pie manis un man piezvana draugs, kurš grasās braukt ciemos, aizskrien mājās, sapucējas, pēc tam it kā starp citu atkal pie manis ienāk ciemos. Plus vēl visādi sīkumi. Es stāstīju un teicu – laikam tā ir mana bērnišķīgā greizsirdība.
X uz mani skatījās, minstinājās un tad teica – es to zinu jau sen, jau sen esmu gribējusi pateikt, bet visu laiku pārdomāju – pirms gada pasākumā, kurā bijāt arī Jūs trīs, viņa ārpusē skūpstījās ar tavu draugu, kamēr tu biji iekšā. Es jutos kā idiote. Es nenosodu tikai Y, arī vīrietis ir vainīgs un kaut kādā mērā droši vien arī es, bet mana draudzene man neteica ne vārda. Viņa ēda pie mana galda, ballējās ar mani kopā, gulēja manā pidžamā, raudāja manos kabatas lakatos, nekaunējās pievienoties vakariņās mums ar draugu, kad man pieklājības pēc nācās viņu uzaicināt. Visu šo gadu viņa nevienu brīdi nav teikusi – klausies, mans šķiet, ka ar Tavu draugu kaut kas nav labi, viņš man uzmācās. Vai tad tas nav draudzenes pienākums? Es zinu, ka pati esmu naiva, bet es nesaprotu – kā tuva draudzene ko tādu var nodarīt otrai? Ok, tas bija īss dzēruma skūpsts, kuram nekas nesekoja un pēc tā no drauga puses esmu tikusi nēsāta uz rokām, bet es nesaprotu, kā lai šobrīd tieku ar sevi galā. Man pat laikam tik daudz nesāp fakts, ka tā notika, kā tas, ka es kā čūsku azotē viņu visu šo gadu esmu sildījusi, esmu viņai palīdzējusi gan darba jautājumos, gan sadzīves problēmu risināšanā, bet viņa mani visu laiku ir turējusi par muļķi. Stulbākais ir tas, ka es pat nevaru ar viņu izrunāties un pajautāt – kāpēc?, jo tā es nodošu X, ko esmu apsolījusi nedarīt. Jau vairākas dienas neatbildu uz viņas ziņām, jo viss, ko man gribas pateikt, ir – ej dirst, tu, zemiskā cūka un nekad vairs nerādies manās acīs, bet tajā pašā laikā man ir jāsaņemas un es pat nedrīkstu viņu nolamāt. Baigā rakstura audzināšana. Baigi sāp. Vīrieši nāk un iet, bet draudzenes taču ir tās, kurām būtu jābūt līdzās labajos un sliktajos brīžos. Skarba veidā gūta mācība, bet laikam tiešām sieviete sievietei ir un paliks čūska un tā ir pašnāvība kādai no viņām uzticēties.
2152
