Man nupat ienāca prātā, tieši kā domājot par 5dienas vakaru, ja nu nav redzēta - Durvis aizveras ar Paltrovu galvenajā lomā, liek aizdomāties par dzīvi, par mūsu izvēlēm, attiecībām, šķietamību, netaisnībām ... Īstenībā ļoti atzīstu filmas, kuras veidotas vai nu pa gabaliņiem, vai vairākiem savijušiem stāstiem kopā, kur tikai pašās beigās saproti būtību.
Tā nupat vienu franču filmu noskatījos, kur vienā no situācijām (stāstiņš ilga ap 5-6 minūtēm, bet kāda pēcgarša :-/ ) sadūra muzikālu un ļoti romantisku vīrieti, bija jau atsteigusies ātrā palīdzība, un viņš gandrīz visu savu dzīvesstāstu izstāstīja vienai medmāsiņai, kuru pa starpu uzlūdza iedzert kafiju. Viņa pasūtīja, lai atnes divas tasītes, taču nepaspēja ... vīrietis nomira notikuma vietā, un viņa palika raudam, trīcošajās rokās turot abas krūzītes (t)