Sveikas!
ir tāda lieta, ka izšķīros no drauga ar kuru biju kopā pusotru gadu. sākums attiecībām bija tāds, ka es no savas puses īsti neko neizjutu, bet viņš bija traks pēc manis un beigas- gluži otrādi!
izšķiroties palikām kā draugi, neskatoties uz to, ko visu man viņš pāri bija darījis! neviens mani nekad nebija tā sāpinājis, jo vairāk piedevu, jo ar katru nākošo reizi viņš mani sāpināja vairāk, no raudāšanas staigāju aizpampušām acīm, bet viņš, kamēr es raudāju bez maz vai acīs skatīdamies smējās, ignorēja utt. visas manas draudzenes teica- kretīns! un pati arī to apzinos... nenovēlu nevienai neko tādu piedzīvot! protams bija arī jauki brīži, kuri tiešām ir neaizmirstami, vairāk gan attiecību sākumā.
Bet kapēc, kapēc es viņu nevaru dabūt laukā no sava prāta? kapēc man gribas viņam vislaik zvanīt un aprunāties un es nevaru noturēties neuzzvanot viņam, lai arī viņš man nekad nezvana, bet turpina saukt par saulīti kattreiz kad vinjam piezvanu.. es pati apzinos cik tas ir šausmīgi- kapēc būtu jāskrien pakaļ tādam ķēmam, apzinoties vēl ka tas baro viņa ego un rada tīksm viņā!
es izdzēsu numuru, lai nezvanītu, bet tākā tas numur ir pieejams online rēķinu sarakstā tad, nav tik viegli izdžest pavisam!
reizēm man viņš pat liekas pretīgs, apzinoties to,ko man ir darījis pāri, es vienkārši neticu, ka normāla meitene ietu cauri visam tam kam gāju es, bet nē, viņš mani vienkārši salauž gabalos un es vēl zvanos šim! es apzinos cik tas ir debīli, bet vnk nesaprotu ko viņš vēl dara manā galvā? jāpiebilst ka man ar viņu bija pirmās nopietnās attiecības...