Gribēju jau vakar rakstīt, bet netiku pie datora.
Man ir iesūnojusi problēma :-D Pirms tam es negribēju atzīt, ka tā vispār ir problēma, bet tagad es saprotu, ka tas tiešām traucē.
Īsi un konkrēti - Kā cīnīties ar slimīgu greisirdību??? (s)
Vakar priecīga braucu draugam pakaļ uz darbu, pirms tam pasūtīju šim armani jostiņu uz dz/d, jo zinu, ka dikti patīk viņa, tad nu priecīga devos pakaļ, aizbraucu, skatos šis āra pīpē ar darbkolēģēm un viss man vnk iestājās stone face, iekšas trīc utt. Es pati saprotu, ka tas reāli ir slimi, bet kā lai es cīnos ar to? :-(
Jā, ir bijis iemesls, ir gadījies, ka ir mani sāpinājis un paslīdējusi kāja, bet tas bija vairāk kā pirmsotra gada, sen it kā visam būtu jābū aizmirsam, jo tiešām nav nekāda iemesla domāt par neuzticību, bieži esam kopā, visus e-pastus dr.lv varētu lūrēt, bet nelūru, jo zinu, ka tur nav ko atrast pat, ja atkal uznāktu kāda slima fantāzija.
Aaaaaaa.. Man tas ļoti traucē dzīvot, jo, kad esam divatā viss ir ideāli, viņš man gatavo, brīvdienās izdomā kur doties, iedod naudiņu pusdienām, gatavs naktī pēc darba sacept kko līdzi, ja vajag, a ko es, reāli cepos un galvā pārcilāju simtgadīgus notikumus...
PASAKIET, meitenes, kko iedarbīgu :-D AR draugu par to esmu runājusi, viņš 100x apsitprina, ka ir mainījies, ka tā bij viena kļūda, kuru sen ir izcietis utt, bla bla, tad es saprotu, ka pie vainas ir viss manā glavā.
Nu kā skatīties atkal ar normālām acīm uz darbkolēģēm vai citām draudzeēm, es reāli jūtos kā pēdējā dura. Nezinu vai tas ir pašapziņas trūkums, vai vienkārši stulbums.
Ja Jūs mani noliksiet teiksiet, ka bērndārzs vai neesmu normāla, ziniet es piekritīšu :-D Bet es neatmetu cerību, ka kādai varbūt tomēr bijis līdzīgi un ir pieredze, ar kuru padalīties :-)
1058
