Pēdējās dienas notikumi liek aizdomāties par to arvien vairāk un man tā ir mamma.
Lai arī to īpaši neizrādu ikdienā tomēr ļoti mīlu savu ģimeni - mammu, tēti un īpaši mazo māsiņu.
Bet manai mammai tas neliekas svarīgi, ka ar māsu mīlam viņu, ka uztraucamies par viņas veselību un nākotni. Viņa pat nedomā par suņuku, kurš ļoti pārdzīvo dēļ viņas. Viņai pirmajā vietā ir alkohols. Viņai vēl vakar bija darbs un vakar viņa aizgāja kārtējo reizi pārdzērusies uz darbu un viņu atlaida.
Tas viņu neuztrauc, jo saka, ka dabūs labāku darbu, bet es zinu, ka nedabūs, jo nespēj pārtraukt dzeršanu un krīt arvien zemāk - izskatās nodzērusies un vecāka par saviem gadiem.
Esmu visādi mēģinājusi palīdzēt, lai viņa pārtrauktu dzert, bet nekas nav līdzējis. Ārstēties atsakās, zāles nedzer, pirku sporta klubu abonamentu viņai, sākumā gāja, bet pēc tam pameta,jo alkohols pirmajā vietā.
Un šobrīd esmu izmisumā, vēlos glābt cilvēku, bet zinu, ka nevaru, jo cilvēks pats nevēlas būt vesels un dzīvot normālu dzīvi.
Turklāt mammai ir tās pašas problēmas ar aknām, kas bija Mārtiņam Freimanim un viņa apzinās, ka var nomirt, bet pat tas nav iemesls, lai pārtrauktu dzert..arī opja nāve 62,5 gadu vecumā no aknu cirozes nav iemesls, lai beigtu dzert..
Piedodiet, ka tik murgaini rakstu, bet man rokas trīc pilnīgi no pārdzīvojuma, kuru šobrīd izjūtu:(