uzreiz brīdinu ka stāsts var būt nedaudz nesakarīgs, jo sēžu viena pie vīna pudeles, bet nu jā..
ar draugu dzīvojam kopā jau kādu pusotru gadu.. sākumā viss bija ideāli, nu kā jau vienmēr visās attiecībās tas sākums kad viens otru gandrīz uz rokām nēsā, bet nu.. es pat nezinu, sāk likties ka mūs vairs nekas nesaista, ne intereses, ne viedokļi, nekad tā neesam pa nopietno viens uz otru bļāvuši, pastrīdamies dažreiz, bet man liekas ka jebkurās attiecībās gadās strīdi..
agrāk gandrīz katru vakaru bijām tuvi, nu jau mazāk kā 1-2 x mēnesī.. viņam ir darbs, man nu jau divi, bet tāpat ir brīvdienas, viņam negribas, es itkā gaidu, bet uzreiz saprotu ka nebūs un vnk eju gulēt, tāda sajūta ka viņu vienkārši vairs neinteresēju, visu viņš aizmirst, kas saistībā ar mani, ne manu tel. nr, zin, ne pat gadalaiku kad man ir dzimšanas diena, ne vairākas dienas man riteni no darba nevar atvest, kaut katru dienu atgādinu, viņš no rīta pamostās, uzreiz pa durvīm ārā uz darbu, vakarā pie kompja, tad vispār ar viņu var nerunāt, jo viņš ir tā iegrimis ka pat nedzird ka runāju, tad ielec gultā un atslēdzās, es pat sāku uz viņu skatīties kā vnk uz labu draugu, pat gandrīz kā brāli, kaut gan ar brāli man ir sliktākas attiecības, jo praktiski viņu nesatieku..
man darbs beidzas konkrētā laikā, kādas 10 min tur vel esmu un tad vienmēr bez izņēmumiem dodos mājās, viņš vel pat līdz 4 h tur atrodās, arī vot.. aizvakar aizdambējās kanalizācija, es vakar mocījos pirms darba, šodien visu dienu, rīt man jābūt darbā, mati netīri, pati jūtos briesmīgi, viņš solīja būt laicīgi, kas ir pēc sešiem, bet vel nav, nesen pazvanīja, teica ka kolēģim dzimšanas diena, prasīja vai var palikt, es ar asarām acīs teicu lai paliek, aizgāju uz veiaklu, nopirku vīna pudeli, sāku pīpēt, ko tik sen nebiju darījusi, skatos sex and the city 2. sezonu un vnk nesaprotu ko es daru, esmu domājusi par turpmāko kopdzīvi, un tur redzu tikai mūs abus, nevienu citu negribu, bet vai tiešām šādām attiecībām ir nākotne??
viņš šķiet ideālais vīrietis priekš manis, bet tajā pašā laikā es tik bieži ciešu viņa dēļ, vai esmu kkāda mazohiste? es tiešām nesprotu sevi..
man ir tik bail viņu zaudēt, esmu dēļ viņa kā bez prāta, bet dažbrīd liekas, ka varētu māju sagāžt aiz dusmām,
es nezinu ko ar to gribēju teikt, laikam vienkārši lūgt pēc mierinājuma..
133
