Maza bērna valoda! :)

Jauka tēma:)
Pati bērnībā daudz lamājos, bet tad, kad to nedarīju, man bija problēmas ar dienām, jo nelietoju vakar, aizvakar, rīt, parīt, man bija universālais "cita diena". Un tad neviens nevarēja saprast, kad kaut kas bijis vai vēl tikai būs. Un tad, kad izdevās man iemācīt vakar+rīt, man bija citu dienu vakar un citu dienu rīt.

keka-konfekte :D tas tā no brāļa bērniem dzirdēts bieži :D

Oij, visādus brīnumus esmu dzirdējusi-trākākais, vecmāmiņa (?) parkā runāja bērna izdomātajā valodā, nevis mācīja pareizi. :-O
Pū-parasti ir fekālijas. (te man par to teletūbiju uzreiz atmiņā ataust).
Kamens-akmens. Karēm-kamēr. Kamarele-karamele.


p.s. Bērnam ir jāsaka pareizais vārds, nevis kā patrasti-jāpriecājas par to,ka bērns veido nepareizus vārdus.

es esmu teikusi:
simašā kākams- uz visādiem lidojošiem kukaiņiem, t.i.- taureņiem, spārēm :D

Es gaidu,kad sāks mans auklējamais kārtīgāk runāt, jo tagad viņš māk tikai mamma un tēte.
Man māsai bosis-ābols.
Uz reiz mazā māsīca stāstīt: "drīz jau uzrietēs saulīte." :-)

man viens radinieks "pagrabs" vietā teica "kaburags", pietam diiiiezgan ilgi neteica to īsto vārdu. :-D

Gan jau mana mamma varētu pastāstīt šo to par maniem izteikumiem :D
Es pati zinu tikai,ka man buguļāts ir bijis burkāns. :D

Pirmais, kas ienāca prātā, ko meita saka ir zirneks - zirneklis. Ir vēl, bet es uzreiz tā nevaru atcerēties!

Miiluliite, Tu jau tā kā ķīnietis. :-D :-D

nē, tik traki jau nav :D

simašā- lidmašīna
kākams- kukainis
vienkārši apvienoju :D

Mammai pierakstīta pilna klade ar maniem un māsas izdomājumiem! :-D Vislabākais mans vārds bija piskastīte jeb pieaugušo valodā pastkastīte.

Ā, un jebkurš dzēriens man bija rallakā! :-P

Neko daudz par savu bērnības valodu nezinu. Mamma ir stāstījusi tikai to, ka diezgan ilgu laiku man bruņurupucis bija jupabice.

Māsīcai bērnībā mīļākais vārds bija "hriņņa", bet neviens nezina, ko viņa ar to domāja. Vienkārši sēž, pēkšņi sāk kaut kur rādīt ar pirkstu un teikt šo vārdu. Un katru reizi pirksts rādīja uz kaut ko citu.

Atcerējos, kā draugs mazs sauca galvu-pāķis. Un tad viņš vienreis to pāķi starp margām bija iebāzis, otrreiz stūrē (gruzavikiem tādas palielas bija). No margām tika vaļā tiki zāģējot vienu pušu.

Vēl vecpapiņa - vecmāmiņa! :D Un mana mamma cenšas iemācīt, ka ir vecmāmiņa, bet nē, mazā par spīti saka vecpapiņa, jo esmu no viņas dzirdējusi, ka viņa māk arī vecmāmiņa pateikt!
Vēl tuša (tušiņa) - muša.

Lielākoties jau cenšos iemācīt pareizi, bet gadās, ka foršos vārdus ar draugu mājās aizņemamies no meitas. Nav jau slikti kādreiz piebalsot bērnam. Mans uzskats - var lietot bērna izdomāto vārdu, bet ir jāpaskaidro, ka pareizi ir tā un tā (vismaz es cenšos tā darīt).

vispār kruta tēma.
Noteikti, kad aizbraukšu mājās, palūgšu, lai mamma iedod man manu grāmatiņu, kur viss šis sarakstīts (l) :-)

vēl es atcerējos produktors - zefīrs! :-D

Tā kā mana sešgadīgā māsas meita runā divās valodās - latviešu un krievu,viņa dažkārt veido diezgan neparastas teikumu konstrukcijas,ietekmējoties no abām valodām. Piemēram, bieži esmu dzirdējusi viņu sakām nevis "Es palikšu mājās", bet - "Es atstāšos mājās" :-)

Vēl man viena ļoti mīļa maza meitenīte teica šaka-šaka, kas nozīmē šokolāde. Kad pirmo reizi mani ieraudzīja, parādīja uz mani ar pirkstu un teca, ka esmu tjotja Taņa (viņa nav no Latvijas) un neviens nevarēja viņai ieskaidrot, ka mani sauc pilnīgi savādāk! :-D

No savas bērnības varu padalīties:
ļisaks - lietussargs
piunis - spilvens
akamakalators - (vēl aizvien nejēdzu pareizi uzrakstīt :-D )