Man šodien kaut kā panesās domas par šo. Tamlīdzīgi dzīvesstāsti ir dzirdēti. Es pat varu pastāstīt vienas paziņas situāciju. Tātad...neilgi pirms vidusskolas beigšanas izšķīrās (pēc savas iniciatīvas)ar puisi, ar kuru kopā bija gandrīz 3 gadus. Attiecības gan nebija diez ko spīdošas. Diez vai viņa īpaši zināja par to, ko viņš mēdza viņai aiz muguras darīt, jo dzīvoja dažādās pilsētās (bet tas laikam šoreiz nav būtiski). Cik es zinu, videni nepabeidza kaut kādu iemeslu dēļ. Tad iepazinās ar vīrieti (vairāk kā desmit gadus vecāku), izveidojās attiecības. Es protams klāt nestāvēju, bet, cik no malas varu spriest, viņa tikai ļāva sevi mīlēt, pati nebija iemīlējusies. Turklāt viņš salīdzinoši labi pelnīja, bija jau savs dzīvoklis. Savukārt viņa izgāja kursus un strādā skaistumkopšnas sfērā. Tā kā vecāki dzīvo labi tālu ārpus pilsētas, bez vīrieša viņai nebūtu kur dzīvot, bet viena dzīvokli uz savu algu nepavilktu. Pēc pāris gadiem mēģināja dabūt atpakaļ bijušo, taču bez panākumiem (turpināja laikam gan vēl cerēt uz viņu), jo dažus mēnešus pēc viņu šķiršanās jau iepazinās ar jauno lovi. Tā nu palika kopā ar nemīlamo vīrieti. Nesen viņiem piedzima bērns (sanāca neplānots).
Atvainojos, ka tik gari. Šis stāts ir tikai kā piemērs, bet tā dēļ aizdomājos, vai dzīvojot šādi ir iespējams būt laimīgai? Cik daudz jums nozīmē materiālā puse? Vismaz es nespētu dzīvot ar vīrieti, kas fiziski man liekas galīgi nepievilcīgs, diez vai spētu iemīlēt tikai tamdēļ, ka mani mīl. Savukārt dzīvot bez mīlestības (kur nu vēl dzemdēt tādam bērnus) es negribētu un nespētu.
Kādas ir jūsu domas šajā sakarā?
16
