Ar savu puisi esam kopā vairāk kā piecus gadus – abi viens otram bijām pirmās mīlestības un pirmie partneri seksā. Ir daudz kas kopīgs (kas saista) - draugi, intereses, kā arī esam gājuši cauri daudzām smagām dzīves grūtībām un arī mūsu ģimenes ļoti satuvinājušās - gan es viņa vecākiem ļoti patīku, gan viņš manējiem. Viss it kā jauki, BET... ir iestājies kaut kāds vēsums starp mums pēdējā pusotra gada laikā (īpaši no manas puses)... nav vairs tā interese man tāda kāda bija agrāk. Lieki vēl piebilst, ka nu jau gadu dzīvojam katrs savā valstī (viņš LV, es - citur)... braucu uz LV cik bieži vien varu- un kad aizbraucu, tad viss ir jauki – liekās, ka nekas labāks par viņu man nevar būt, bet tajā pašā laikā, kad neesam kopā un dzīvoju dzīvi šeit ārzemēs tad man gribās mesties avantūrās un citu apskāvienos (krāpusi vēl neesmu[!]) –baudīt dzīvi, jo reāli tāda sajūta ka neesmu viņu izbaudījusi – ka kaut kas manā dzīvē pietrūkst... Gribās skriet pa pasauli bļaujot un trakojot, jo esmu vēl jauna (22.gadi). Tomēr gribās izbaudīt visu ko dzīve sniedz – paceļot ar draudzenēm, patrakot, pakoķetēt ... baudīt dzīvi, bet tajā pašā laikā, ka iedomājos `un ja es neatradīšu pēc tam neko labāku par manu tagadējo un nožēlošu izdarīto, ja būšu izšķīrusies, ko tad`?...
Bet saprotu arī, ka nav jēga turpināt attiecības tikai žēluma/pieķeršanās vai sazin vēl kā pēc. Bet tajā pašā laikā man viņš ļoti rūp un mīļš tomēr. Es nezinu kā lai pareizāk to izdara/kā rīkoties...Nezinu vai teikt viņam kaut ko , vai nē?! Jo saprotu to ka ka viņš jūt ka kaut kas nav, bet man bailes teikt ko domāju un bailes viņu sāpināt un tajā pašā laikā es nezinu vai izdarīšu pareizo lēmumu... :-/
21
