Es nekad dzīvē nebiju bijusi klāt kādam ģibšanas brīdī. Un tas ir briesmīgi.
Mana kolēģīte - ļoti jauka, stipra, veselīga, sportiska sieviete atnāca pie manis un saka - Kristīnīt, man ar sirdi slikti, dikti dauzās, ko es - atvēru logu, iedevu padzerties ūdeni.
Viņa man saka - aizved uz dienesta telpu, tur dīvāniņš, paiet divus soļus un krīt. Labi, ka mani ieraudzīja cita kolēģe, kas palīdzēja noturēt. Ātri izsaucu ātros, bet viņi brauca 25 minūtes, ja pasaka, ka slikti ar sirdi palika, tad jau tur var galus atdot pa to laiku.
Un vēl uzdeva visus tos jautājumus - kas es viņai esmu, tad vēl nevarēja saprast augstskolas nosaukumu un 10 reizes pārjautāja. Nu vai tad tas šeit ir svarīgākais. Ja pasaka info centrā, tad kur gan var būt info centrs, kādā kaktā?
Atbrauc divas sievietes, nesteidzoties velkas caur pagalmu un nosmejoties pasaka - kur te tā vainīgā? Nu man goda vārds gribējās uzšaut ar visu savu 38. grādu temperatūru.
Pakaln, zinu, ka Tu strādā ātrajos, apgaismo mani - tas tā normāli?
Vai šis bija izņēmums?
Tagad tāda dusma.
Un tam visam pa vidu zvana draugs un es viņam saku, ka nevaru runāt, jo man var zvanīt no ātrās palīdz. Viņš nabags bija tā pārbijies. Domāja, ka man tie ātrie.