Attālums, manuprāt, ir ļoti veselīga recepte; protams, mēs tā sākumā nedomājam, jo jebkurā gadījumā sāp. Ja jūtas nav patiesas, šī paruna noteikti ir spēkā, un labi, ka tā, nav ko lieki mocīties. Bet, ja tā patiešām ir mīlestība, tad ātrāk pāriet taureņu periods un nākas atcerēties arī par sevi, ka neesam ne no viena atkarīgas, ka spējam dzīvot patstāvīgi, ka esam personības ar savu ES galu galā. Un šīs jūtas no apmātības (kā nu kurai :-D ) lēnām kļūst par kaut ko tiiiik foršu :-)