kada bedu masa var izlidzet?? :)

Ah kā es tevi saprotu :-(
Padomu gan nekādu dot nevarēšu, jo man personīgi liekas, ka ja pagātnē ir noticis kas tāds kas ir izraisījis tās bailes, tad no tā vairs vaļā tikt nevar. Vismaz es neesmu varējusi tam tikt pāri, lai arī vairāki gadi jau ir pagājuši.. :-/

atbilde ko nevelejos sagaidiit :(

vairak par visu veletos kaut tas butu pari :(

Tas viss ir galvā.
Man arī iepriekš ir nācies vilties, nav viegli tikt tam pāri, jo tas reāli iedragā gan tavu pašcieņu, gan morāli.
Tagad es it kā uz to neraugos vairs ar tik paranoitisku skatu kā pirms gada, iespējams, bet tik un tā 100% jau laikam vairs nekad nebūs šīs pārliecības, ne belti saka, ka uzticīpa ir kā papīrs, ja to vienreiz saburza, tā nekad vairs nebūs perfekta! ;-)

ko vins tadu ir tev izdarijis, ka vairs neuzticies? un ko tu esi izdarijusi tad, lai vins neuzticas?
ja esiet krapusi viens otru, tad domaju, ka ar to tad ari viss ir cauri. kopa var but, bet ticibas vairs ne. ja tas ir citas lietas, tad ir jaruna, jaruna un velreiz jaruna.

ak, tas jau nau taa paranojiski, bet nu kad iedomajos par to ka vins ir tur un es te, un brr...

es meginu izkratit to no galvas, un es tacu zinu ka vinsh neko nedaris, bet tomer,, es meginu to uztvert vinaldzigi,, meginu to pec iespejas atrak izdabut no galvas,,

paldies :)

man bija savādāka, bet idejiski līdzīga situācija. respektīvi, sāku satikties ar puisi, kurš bija nenormāls babņiks, pats stāstīja, ka visas savas draudzenes krāpis, nevienu nav uztvēris nopietni utt.
un man katru reizi, kad viņš gāja tusēt bija tāda doma, ka viņš taču var kaut ko izdarīt un mani vnk piekrāpt. bet tajā pašā laikā es to pozicionēju tā, ka, ja viņš tā izdarīs, tad atpakaļ var nenākt. un tā no sirds uzticēties es viņam sāku tikai pēc pusgada kopā būšanas..

es arī saku, ka viss ir galvā. vainu pieņem, vai labāk ejiet katrs savu ceļu.

patiesība jau ir tāda, ka nekad nevienam nevari uzticēties par visiem 100%, dzīve man to ir ļoti skarbi un brutāli iemācījusi.
cilvēki mēdz būt negodīgi, un ir tādi, kuri to māk nu tik labi slēpt!.. patiesība jau nāk gaismā agri vai vēlu, turklāt pavisam mazā valstī dzīvojam. :D

ko es gribu ar to teikt? nebūvē savu dzīvi uz vien cilvēka uzticības - stresot visu laiku par to nav vērts, tas NEKO nemainīs. jādzīvo brīvāk! jātver tas, ko dzīve piedāvā, maksimāli pilnveido sevi, lai pašai prieks, lai viena cilvēka cūcības nespētu neko sabojāt, ja nu kas! mazāk jāstreso mums būtu. :)

Man personīgi ir tā, ka līdz šim iekšējā sajūta nav pievīlusi par to, vai var uzticēties vai nē. Kad uzticējos - viss bija kārtībā, kad nē - bija pamats tam, ka neuzticējos.