Vai pirmo mīlestību var un vispār vajag pārspēt ?

Atcerējos Bēkona teicienu: "Tikai sievietes pēdējo mīlestību var salīdināt ar vīrieša pirmo". Katrā ziņā izdevīgāk mums, kaut arī jaukas armiņas par 1. mīlestību paliek ;)

Man nebija tāda "pirmā" mīlestība. Mēs tā arī nesagājām kopā, kaut viņā "samīlējos", kad man bija kādi 7(?) gadi jau, tā visu pamatskolu muļļājāmies, man apnika. Pēc tam, kad biju jau attiecībās ar citu, viņš attapās un mēģināja kaut ko uzsākt,es neko. Tagad? Varu skriet ar pieri sienā, bet man viņu neatgūt...
Un,jā, manuprāt, paliek uz mūžu. Gaidu,kad sapņos vairs nemeklēšu viņu, bet meklēju.

saprotu Tevi, man arī kādu gadu, pusotru bija tie sapņi :)
Es domāju, ka 1. mīlestība fiziski nav iespējama relizēties ilgstoši, bet kā atmiņa sirdī - uz mūžu.

Nu man tie gadi jau bišķi ieilguši. Un jūtu,ka paliek tikai trakāk :-D
Bet nu es domāju, ka man prāts bišķi arī idealizē. Tā,kā nebiju kopā, tad esmu iedomājusies, ka būtu bijis labi kopā. Bet to jau nevar zināt |-)

Kāda nu kurai pieredze, manuprāt. Ja atmiņas, emocijas un "kopējais guvums" par šo nav tas patīkamākais (jo vecāka kļūstu, jo stulbāka šī pieredze man šķiet), tad ko nu tur dsudz atcerēties. Es skatos tikai uz priekšu, manā sirdī vietu ieņem tikai topošais draugs. Mīļa sms no šī cilvēka, un vakar no manas sejas tā arī nepazuda bērnišķīgais smaids un iekšējā pacilātība (l)

Es pat nezinu, kuru varētu saukt par savu pirmo mīlestību. Ja neskaita tās, kas skolā, tad mana pavisam īstā pirmā bija nelaimīga, jo nerealizējās. Tā ilga kādu gadu, ja nemaldos, bija sāpīga, jo nebija atbildes. Tagad esmu savās pirmajās nopietnajās attiecībās, un laikam šo sauktu par 2. mīlestību.
Bet to 1. mīlestību šobrīd jau esmu aizmirsusi, centos to darīt apzināti, lai lieki nesāpinātu sevi. Tāpēc es teiktu, ka 1. mīlestība mierīgi var tikt pārspēta.

man pirmaa skolas miilestiiba bija vienpuseeja no manas puses.....es biju vnk apseesta ar to cilveeku, pilnigi juku vai praataa, bimbaaju katru vakaru, ka nepieveersh man uzmaniibu utt :D :D tagad jau tas liekas smiekliigi, bet toreiz man tas bija taads paardziivojums....es shitaa mociijos 2 gadus. Peec tam, kad es jau maaciijos 1.kursaa universitaatee, vinsh peekshnji atkal uzpeldeeja manaa dziivee....jo redzies, mekleeja laikam kaadu ar ko aizpildiit laiku taa teikt :-/ jo ar savu draudzeni pashkiiraas, es biju tas starpposms, kad shie pashkiiraas, meeginajam kaut ko veidot, lieko piebilst, ka nekas neizdevaas, jo taa vecene visaadi muus trauceeja un meginaja atguut vinju atkal, taa nu nekas neiznaaca, man pat sekss ar vinju nav bijis nekad :D tikai buchoshanaas. galu galaa, vinsh tik un taa ar vinju izshkiiraas, tagad esam tikai labi pazinjas ar vinju :) bet aizmirst, tik tieshaam, ko taadu nevar.

Es īsti nezinu ko saukt par 1.mīlestību, to čali, kurā es biju ieķērusies no 4.gadu vecuma līdz 15 gadiem?? :D Vai arī to pirmo puisi, kas man bija 15 g.vecumā (tajā brīdī man tiešām likās, ka es viņu mīlu)? Nu tie pirmie man sen jau no prāta un sirds laukā izlidojuši :D Vai arī tagadējo, ar kuru esam ļoti ilgi, dzīvojam kopā? :) Ja par pēdējo, tad lai vai kā dzīvē ietu, es noteikti par viņu nekad neaizmirsīšu un sirdī viņš man būs tāds vienīgais... :) Nedomāju, ka man ar kādu varētu sanākt labākas attiecības kā ar Viņu! (l)

Jo vairāk domāju jo vairāk secinu, ka bija man pirmā mīlestība un neskatoties uz visām nelabām lietām, kas bija no abām pusēm, viss bija skaisti, bet tas ir pagājis un nu ir cita dzīve, citas attiecības, bet pirmās attiecības atceros bez rūgtuma un ar smaidu sejā...

Kādreiz, kad man likās, ka puisis ir mana lielā mīla, tad biju padsmitgadīga muļķīte un gan jau tā bija jaunības maksimālisma aizraušanās. Manī gan bija reiz iemīlējies viens kaimiņš, kuru es nepratu novērtēt. Tagad baigais stārs, bet nu dzīves gājušas katra uz savu pusi. Es viņu toreiz uzskatīju par labu draugu, bet viņš gribēja ko vairāk. Jāsaka, ka viņš bija vairāk nobriedis tajā laikā. Viņš vēl joprojām ir cilvēks, ka spar mani zina vairāk kā es pati, bet mēs katrs dzīvojam citā valstī un komunikācija jau pazudusi. Par savu 1. lielo mīlestību uzskatu savu draugu, jo jūtas abpusējas un viens bez otra nevaram, izgojamies utt.

Es par 1. mīlestību uzskatu ne jau pirmo ieķeršanos, ieskatīšanos kādā čalī, bet tādu īstu, true love, skaistas attiecības un tā tālāk.

Un es varu par 100% galvot, ka 1. mīlestību (ja neskaita visas ieķeršanās UTT, kas nav mīlestība manā izpratnē) nekad nevar aizmirst un īstenībā, tas arī nav vajadzīgs. Kāpēc lai aizmirstu to, kas bija tik brīnišķīgi tomēr. (l)

brīžiem gan pati neesmu tik pārliecināta par saviem vārdiem, dažkārt labprāt aizmirstu savu pirmo īsto mīlestību, jo lai cik skaista tā bija, tā beidzās un tagad man nevajadzētu vakaros to atcerēties un nobirdināt pa asarai.. bet dzīve iet uz priekšu un nu vairs nepieļauju tās kļūdas, kas bija tās lielās, pirmās mīlestības attiecībās - šoreiz esmu tālredzīgāka un nepieļaušu, lai mana laime beidzas tik viegli, kā tas notika pagājšreiz.. that's the point, kāpēc nevajadzētu aizmirst to, kas bijis :-)

(l)

Es par pirmo mīlestību neuzskatu to,kas bija 13,14 gados,kad skolas disenēs ar kādu pabučojos un kāds man rociņu paturēja.

Var jau būt,ka kāda cita turpmākā mīlestības, citas attiecības var pārspēt 1.mīlestību, bet man pat to neizdosies aizmirst, jo man ir draudzenes, kas visu laiku saka,ka savu ĪSTO es pati jau esmu palaidusi garām. Ka nu tāds man nekad nebūs un man jau arī pašai liekas,ka neviens cits vairs nav TĀDS!!!

Tikko izlasīju plastic heart komentāru un mūsu pirmais teikums pat sakrīt. :-D

aha :-P
man līdzigi kā late.elīne. par to, ka iespējams, savu īsto esmu garām palaidusi.. tajā brīdī to neapjautu, bet kolīdz sapratu, ka labāks īsti nekas man visdrīzāk nebūs, centos to visu salabot..

bet.. ar vien vairāk sapratu, ka izlietu ūdeni nesasmelsi.. tas nav iespējams.

Tāpēc vienmēr ar tādu kā izbrīnu skatos uz pāriem, kas pēc šķiršanās sagājuši kopā un ir laimīgi.. nespēju iedomāties kā tas ir iespējams..

žēl, labprāt zinātu kā tas ir. (l)

ne, nav uz muzu. var ienemt cits.

Vai kādai šeit ir gadījusies,ka pirmā mīlestība ir arī pēdējā?Ar to es domāju,ka vēl joprojām ir kopā utt.Gribētos zināt,cik ir šādu gadījumu..Es,no personīgās pieredzes, zinu tādu vienu (l)

pirmā mīlestība parasti turās dēļ ilūzijām. nu liekas, ka vot , kad biju maizņa un glupiņa , viss bij vienkārši un jauki , ar šo cilvēku es arī tagad varētu dzīvot kopā . tās domas izbeidzas, kad satiec viņu pēc pieciem gadiem un saproti, ka ni ni, mans tagadejais puisis ir labāks :D

toties ar puisi, ar kuru pāris reizes patusēts, kad tev bij 18 un palikāt labi draugi , var pēc gadiem 8 sākt dzīvot kā cimdiņš ar rociņu (l) (l)

Noteikti sirdī manu 1.mīlestību neaizstās neviens cits. Tā tomēr ir un paliek pirmā pieredze un pirmais "es tevi mīlu".

Joprojām satiekot šo pirmo,vēderā sāk dancot tauriņi. Ah,nostaļģija. :-)

Man nu noteikti pirmā mīlestība (nopietnā, nevis sākumskolas ieķeršanās) nav palikusi atmiņā, tikai vārds, uzvārds, ka tāds ir bijis un ar to pilnīgi pietiek!

VictoriaSecret, vismaz pagaidām vārds vārdā varu piekrist :) !