sāksim ar to, ka man ir 17 gadi. taču morāli jau sen jūtos kā 25gadniece. sev dzīvē esmu nospraudusi nepieklājīgi augstus mērķus, man ir sapņi, kuru dēļ esmu gatava daudz ko ziedot. jau tagad es apzinos, ka veselīgs uzturs, mācības, labs miegs un visādi citādi sevi negraujošs dzīvesveids mani tikai ceļ uz augšu. es neesmu ideāla, kaut gan gribētos tādai būt. skolā nejūtos kā savā ādā, neliekas, ka tur ir mani cilvēki, mana vieta. protams, mācības -ļoti svarīgi, bet tie bērnudārznieki visapkārt. . es nespēju uzvesties kā gribētu un bieži vien palaižu garām daudz brīnišķīgas iespējas, jo nespēju justies brīvi
man tagad šķiet, ka esmu jau veca un pus dzīve ir palaista garām (skola, skola). nu nopietni, laiks tā skrien. liekas, ka skola sagraus manu personību un es neko nesasniegšu. gribētos arī pastrādāt, kādu nelielu darba pieredzi iegūt, tikai šaubos, vai manā vecumā tas ir reāli. vai jūs, aizejot no skolas, sākāt justies savādāk? vai daudz ir tādas, kas sasniegušas savas virsotnes? ar ko man vispār sākt, ko darīt, lai sevi attīstītu vēl vairāk?
11
