Uun es neesmu vecāku izlutināta, strādāju jau no 15/16 gadu vecuma. Esmu strādājusi gan tirgū par pārdevēju un tas man ļoti, ļoti nepatika, gan par viesmīli, gan par projektu vadītāja asistenti un arī savā pašvaldībā.
Vispār es nevēlos piekrist tam, ka par jebkuru darbu ir jāpriecājas (izņemot, protams, ārkārtas situācijas, bet arī tad tas varētu būt nevis prieks, bet nepieciešamība). Es uzksatu, ka jādara tas, kas vai nu apmierina, vai nu interesē vai arī sniedx perspektīvas attīstībai.. Piemēram, es labprātāk tagad studentu gados strādātu zemos darbus nozarēs, kas mani interesē, lai varētu pakāpeniski veidot tur karjeru, darītu kaut vai smieklīgi apaksātu darbu, bet neizniekotu savu laiku, darot to, kas nepatīk, nav saistīts ar to, ko mācos, ar to, kādu nākotni vēlos, vai to, kas nesniedz nekādas izaugsmes perspektīvā, piemēram, darbs par pārdevēju šajā konkrētajā uzņēmumā. Bet tas, protams, ir ļoti liels "manuprāt" :)