nju varu izstāstīt savu pieredzi! es biju nevis tavā situācijā, bet tās otras meitenes vietā,no kuras aizgāja. :-)
Nu bija tā- bijām kopā,bet man dzīve piespēlēja visādas ideālas izdevības- mācības ārvalstīs, darbs kūrortos, un ta pusgads šeit,pusgads kaut kur,jo dzīve patiešam piespēlēja lieliskas izdevības,no kurām vnk nespēju atteikties.(es patiešām gribēju atteikties no ikkatras nākošās iespējas,ko man piedāvāja, bet vilinājums bij pārāk liels) Un tā vienu dienu izšķīrāmies ar draugu(caur internetu),,jo viņam esot cita un viņš uzskatīja,ka viņš man bija otrajā vietā,bet no sirds varu pateikt,ka ļooti viņu mīlēju.(vnk biju pārvērtusies par nenormālu karjeristi,kur pat neredzeja,kas apkārt notiek, redzēju tikai prestižas mācības ārvalstīs,lielisku darbu, kūrortus dienvidos utt.)
Bet,ko es sapratu, tieš, tas man arī bija vajadzīgs, lai es saprastu, kas man dzīvē ir svarīgs. Protams,priecājos,ka izmantoju savas dzīves lieliskās iespējas, bet tas bija pēdējais brauciens,kur es braucu,protams piedavajumi bijvēl un vēl, bet lai cik viņi bija vilinoši, es sapratu,ka karjeras dēlj es pazaudēšu pilnīgi visu,kas man dārgs.:)
bet pats labākais ir tas, ka mēs tomēr esam kopā! Jo mēs izrunājāmies kārtīgi, sapratām ko darījām pareiz,ko ne.
Tā meitene,kas viņam bija,kad es skrēju pēc savas karjeras, bija vnk, bēgšana no realitātes. :)
nezinu šāds ir man stāsts,kā man gāja, jo vnk mēs viens otru ļoti mīlam un nekādi šķēršli nespēs mūs izšķirt,protams,ja mēs spēsim viens otru saprats, reizēm atteikties no sava egoisma. Tev iesaku vnk sajust vai no viņa puses tas ir pa īstam vai viņam tas ir vienkārši izklaide. Un ja tā ir tas nav to vērts,jo ar , tad,lai kā gribētos turēdams nenoturēsi! :-)Lai veicas!