Meitenes, sakiet lūdzu, kā Jums šķiet - optimisms - tas ir no dabas dots vai pie tā jāstrādā? Es gribētu būt optimiste, bet manī allaž ir kaut kādas neizskaidrojamas skumjas un kad es tās dzenu prom, man liekas, ka es daļēji atsakos no sevis. Ka tā ir tāda kā sūtība - skumt par dzīvi, netaisnību, skumt par laicīgumu... Es nezinu, vai Jūs mani sapratīsiet, es ceru, ka būs vismaz kāds...