Optimisms vs Skumjas

Pie tā ir jāstrādā, ja daba nav devusi. Zini, tēma ļoti laba.
Mani interesētu, vai optimisms ir/nav muļķa dāvana? Vai vajag būt optimistam? Cik ātri apnīk optimisti? Vai ar optimismu var pelnīt?

nesen ar savu radinieci runājām, ka patiesībā mums katram tā ķermeņa ķīmija ir citādāka un citi vienkārši "pa žižņi" ir ar tieksmi uz depresiju. Mēs tādas abas esam ar viņu. Kaut kas iekšā tāds depresīvs, kas, šķiet, nekad nebūs maināms. Var jau uzlikt smaidīgu masku, bet iekšā viss paliek. Protams, tas nenozīmē, ka mēs nemākam priecāties, to mēs mākam :) bet viss ir uz tādas sūdainas skumju nots :D

Nezinu kā citiem, bet es ar savu optimismu strādāju.
Periodiski ar sevi parunājos :D un iestāstu sev, ka man ir jābūt optimistei, jo apkārt ir tik daudz cilvēku, kuriem ir daudz, daudz grūtāk. Un galu galā var gadīties, ka kādam mans smaids uzlabo dienu! :)

tas ir labojams,galvenais ir gribeet buut pozitiivai,un pirmkaart jaamaina attieksme :)

var jau sev skaidrot, ka viss ir labi, ka būs labi, ka citiem iet sliktāk, uzvesties priecīgi, smaidīt, bet nezinu gan, vai ir viegli izdabūt to gruzi, kas dziļi iekšā sēž.

Uzskatu,ka optimismu veido visa mūsu dzīve. Audzināšana.
Bet,ja tu neesi optimiste,tas nav temperments,kas ir neizlabojams. :)
Pirmkārt,pārstāj skatīties ziņas :-D un strādā pie sevis :)

Man ar ir līdzīgi,esmu ļoti depresīvs cilvēks,bet es to cenšos izskaust :-)

Man šķiet,ka ir tādi,kam tas ir dots un tādi,kas baigi gribot un visādus sīkretus utt lasot iedzen to sevī.
Es neesmu ne viens,ne otrs un ir ok.Laikam esmu pēc definīcijas depresīva un pārāk reālistiska...

Bet to iekšējo gruzi jau var mēģināt izskaust..
Man pa ziemu tas bija izaudzis milzīgs! :D
Biju pārvērtusies par staigājošu neko - tikai mājas un darbs.
Vakar nopirku sporta kluba abonementu, atsāku iet uz kori, esmu pievērsusies rotiņu taisīšanai un jūtos daudz labāk. :)

Es esmu optimiste pēc dabas, lai gan šad tad gribās arī paskumt.. Bet ticu, ka, ja grib, cilvēks var kļūt par optimistu. Es arī pie tā strādāju, lai vienmēr, lai kas arī notiktu, domātu pozitīvi.
Tie, kas saka, ka ir reālisti, man šķiet patiesībā drīzāk ir pesimisti.. Jo ja jau tu netici, ka kkas labs ar tevi var notikt, tad arī nenotiks un nevajag pie tā vainot citus, vienīgi sevi.

no dabas.

Manuprāt,no dabas.Pašai ir raksturīgs pesimisma un reālas domāšanas apvienojums.Un jā padomā,tā ir bijis vienmēr.Esmu domājusi,ka vajadzētu raudzīties uz dzīvi pozitīvāk,bet vienmēr rezultātā nonāku atpakaļ pie sava ''es''.

Manuprāt visam ir jābūt līdzsvarā,arī skumjām un optimismam. Vismaz man tā noteikti ir. Lai gan priecātos,ja tā optimisma būtu vairāk,tomēr,kad ir tie skumju brīži tad es daudz vairāk spēju apdomāt savu dzīvi un novērtēt to,kas man ir. Dzīvojot vienos priekos reizēm paslīd šis tas nozīmīgs garām.

Tikko izlasīju ēzeļa komentāru un atzīstu,ka arī mans pesimisms/skumjas vairāk ir mans reālais skatījums uz dzīvi. Nepatīk celt sapņu pilis un naivi cerēt uz debesu brīnumiem,kā rezultātā mēdzu sevi sagruzīt un ievazāt sevī skumjas.

Nu man jau liekas, ka cilvēks jau iedalās optimistos, reālistos, pesimistos, jo tā vienkārši ir tāda domāšana, dzīves uztvere. Tā vienkārši ir viņu daba. Bet nu palabot kļūt optimistiskāks, pesimistiskās gan var. ;-)
Un manuprāt pie optimisma varpiestrādāt, tikai radot to, kas rada prieku.Man pat grūti iedomāties, ka cilvēks, kurš ir pesemists saskatīs, ko labu sliktā notikumā. Piemēram, cilvēkam saplīst bļoda, pesimists nodomās atkal jātīra grīda, atkal jāiet uz veikalu lieki jātērē nauda un laiks, bet diezvai viņš nodomās, kā optimists, ka trauki plīst uz laimi :-D
Pati,lai gan man ir optimistisks cilvēks ar vien pesimistiskāk domāju. Taču par pesimisti es diezvai varētu, kļūt jo man kaut kā izdodas sameklēt to labo un pozitīvo dzīvē, un arī nepatīkamos notikumos. :-)

Man liekas, ka optimisms ir dabas dots, bet var arī pats drusku to audzēt, ja nav dabas dots :-D Man viens paziņa - nu tik kolosāli dzīvespriecīgs cilvēks, es vairākas reizes esmu teikusi, ka būtu laimīga, ja man būtu kaut 1/5 daļa no viņa vieglās dzīves uztveres. Man patīk visu sarežģīt, pēc tam pašai uztraukties, gruzīties, paskatos uz viņu un vueglāk paliek. Viņam tajā brīdī problēmu varbūt vairāk kā man, bet viņš smaida un ne par ko neiespringst, jo zina, ka viss tāpat būs labi. Ak, kaut es tā varētu!!! :-D (l)

Tas ir ārkārtīgi diskutabls jautājums! Bieži vien tās neizskaidrojamās skumjas ir noteiktā vecumā (pusaudžu gados, kad šķiet, ka neviens nesaprot, utt.), noteiktās dzīves situācijās (piemēram, kad pamet puisis, tad iestājas depresīvs stāvoklis un liekas - viss, dzīve beigusies, neviens mani vairs nemīlēs) un ir tikai normāli, ja cilvēks tām kādu laiku ļaujas, bet pēc tam sāk no tām izrauties un skatīties uz dzīvi normālām acīm.
Mans ieteikums būtu nevis dzīt prom skumjas no sevis, bet gan ielikt tās kaut kādā radošā darbā - gleznās, dzejoļos, mūzikā.. Pat ja Tev šķiet, ka Tev tas nepadosies, vienkārši pamēģini..
Bet runājot par to, kas ir optimisms, pesimisms, no kurienes tas nāk, vai pie tā jāstrādā un kā tie atšķiras, kas labāk, var palasīt te: http://bit.ly/eJsMvJ
izsmeļoša informācija, iespējams, uzzināsiet par sevi ko jaunu! :D

Es domāju, ka to var ietekmēt. Agrāk biju izteikta pesimiste. nekad un nekā nebija labi. Tagad esmu reāliste un brīžiem [kādu nenoteiktu laika posmu] pat optimiste. :-) Bet man ir ļoti sakāpinātas emocijas un vienmēr par visu ko daomāju, nevaru izlēgt savu prātu [ne jau pilnībā, protams]...pēdējā laikā sāk likties, ka dēļ šīs domāšanas, sevis meklēšanas un dzīves analizēšanas "atstiepšu kājas" ātrāk nekā dēļ kādiem fiziskiem sliktumiem :-D tfu tfu tfu.

es arī par to tā esmu aizdomājusies un....a, vot, nezinu! :-D Kopš sevi atceros, vienmēr esmu atradusi, par ko priecāties, pat par niekiem. Man vispār ir grūti saprast tos sērīgos cilvēkus, jo man sliktākajā gadījumā 1 dienu ir tāds skumijs, ka viss liekas slikti. Tātad pēc sevis spriežot, tas vienk ir no dabas dots.

Domāju, ka vispār grūti tā mainīties..un, ja jau tāda sajūta, it kā atteiktos no sevis..vai tad tas vispār ir vajadzīgs?

sunce, foršs rakstiņš, gribētos domāt, ka tā arī tas viss ir :-D

Esmu visai pesimistiski reālistiska, ar noslieci uz ātru krišanu depresijā, bet, ja man ir spēks ar saviem iekšējiem dēmoniem cīnīties, tad es parasti esmu normālā garastāvoklī. Tas nozīmē to, ka uz visiem notikumiem skatos caur vieglu ironiju. Tā kaut kā vieglāk tomēr.
Man liekās, ka pesimisms kaut kādā veidā nevis pārmantojas, bet drīzāk tāpat kā vēžiniekiem ir gulošas sliktās šūnas, pesimistiem ir kas līdzīgs, kas pie sliktāka laika posma vienkārši aktivizējas.