Dzīves jēga-jēga dzīvot

šis jautājums man arī ik pa laikam ir aktuāls. (saku- ik pa laikam, jo es mēģinu kkā ar to cīnīties tomēr. )

Man kaut kā liekas,ka tas no daudziem apstākļiem arī ir atkarīgs..
Man tā parasti ir tad,kad ir ziema, pārākā rutīna, ...
Un tad,kad nāk pavasaris- gribas tiiik daudz ko sākt darit- ka viss dzivesprieks atgriezhas :)

Es saprotu, ka man nāk virsū šāda depresija, ja kādu laiku neesmu bijusi sabiedrībā (nu piem. kkādos sabiedriskos pasākumos).
Nezinu, kāpēc...

Man šādi brīži uznāk bieži,jo es laikam pēc definīcijas esmu depresīva.
Tas,ko es vēlos ir nesansniedzams.Diemžēl.Es to apzinos,bet vienalga nespēju atmest tās dažas idejas.Nespēju,lai gan nu zinu,ka nekad nepiepildīsies...Varbūt,kad samierināšos,tad arī būs mazliet vieglāk.
Putni un dabasskati man pie pakaļas.Tāpat kā teiciens par to,ka citiem iet vēl grūtāk.Man ir diži vienalga kā iet kkādiem svešiem cilvēkiem.
Es bieži dzīvoju dēļ tā,ka ziņkārība par to,kas notiks tālāk.Taču,kad neesmu līdz ausīm depresijā,tad es dzīvoju dēļ saviem mīļajiem cilvēkiem.Es viņus mīlu un viņi dod man spēku nepadoties.
Šobrīd laikam atkal nāk virsū man kkādi melni,jo joprojām esmu bez darba.Un kkā neredzu,ka tuvākajā nākotnē man izdosies to atrast.vnk fāāāāāk.

katram gadās pilnīga bedre pa laikam. bet parasti jau notiek kaut kas labs, kas dod to motivāciju turpināt un darīt kaut ko :)

es dzīvoju, jo man vienkārši gribas redzēt, kas notiks tālāk :-P bet vispār - es sevi vērtēju pārāk augstu, lai pie tā visa, ko nosacīti esmu sasniegusi, tagad nolaistu rokas un sāktu činkstēt. man nemitīgi gribas kko pamēģināt, kaut kur noriskēt, jo vajag izaicinājumu, lai kustētos. pa mazam var paīdēt ikdienā, bet melnie periodi jau tāpat nekādu labumu nedod.

Our life is a reflection of our attitudes.

ievies sevī pārmaiņas, izmaini kaut ko izskatā... tas manuprāt palīdz.... Apgriez matus :P runā, ka apriežot matus cilvēks nogriež līdz ar to savas problēmas un atver sevi jaunām lietām. :) Izdari kaut ko nebijušu.
Cik tev gadi? :-)

Dažreiz arī man rokas nolaižas. Bet dzīve mums tādēļ mums ir doda, lai mēs uzzinātu patieso dzīves jēgu. Visa dzīve vienos meklējumos, tā teikt. :-) Kādēļ dzīvoju? Nu a ko tad man citu darīt? :-D

Ir mirkļi/atmiņas, kuru dēļ tu spēj dzīvot visu atlikušo dzīvi, es šos mirkļus krāju un gaidu nākamos :-)
Dzīvoju dēļ saviem mīļajiem - ģimenes, mīļotā cilvēka un tālā nākotnē dēļ savie bērneļiem, kas būs laimīgi bērni, jo būšu viņa mamma :-D (l)
ĪStenībā ir tik daudz lietu, kuru dēļ dzīvot, jo dzīve nav rožudārzs, taču dzīvi ir jāiemācās dzīvot un pieņemt tādu, kāda ir.

Manuprāt, tev vienkārši jāmaina attieksme :-) Veiksmi!

nu man šobrīd ir tāds periods, kad tiešām viss ir vienalga... es jau cenšos mācīties dzīvot savādāk, bet, laikam, jau vēl nav īstais laiks... es nezinu, man ir apjukums baigais dzīvē, es nezinu, ko, lai dara... vai nu man negribas pašai saskatīt acīmredzamo, vai ir trakāk nekā man liekas :-/

Lai vai cik grūti ietu, katram cilvēkam dziļi sirdī tomēr ir savas karstākās vēlēšanās. Uztaisi sarakstiņu ar lietām, kuras Tu gribi un tad ieciklējies uz domu, ka TU TO SASNIEGSI un savādāk nevar būt. Piemēram, sāc ar šo vēlmi - Es tikšu vaļā no negatīvisma un būšu laimīga, atradīšu kaut ko, kas liks man smaidīt. Un tu redzēsi, ja to ļoti vēlēsies, tas piepildīsies agrāk vai vēlāk. Tikai ļoti stipri jāvēlas un jādomā par to. Vēlu veiksmi!

Ēēē nu meičas, šitā ņerkstot jūs sevi ieprogrammējat pašas uz to depresiju. Ja katru dienu Tu sev atkārto ,ka dzīve sūkā, tad pēc nedēļas viņa tiešām sūkās.
Padomājiet, jums labāk patīk kontaktēties ar saīgušiem, dusmīgiem cilvēkiem, vai ar starojošiem optimistiem? Tāpat ir ar veiksmi, viņai patīk cilvēki, kas ir atvērti, nevis noslēgušies sevī.
Un ,ja pašas netiekat galā, tad vajag palūgt ģimenes vai draugu plecu. Dalīta bēda jau ir pusbēda.

Sadošu pa ļumīgajiem dupšiem, ja turpināsiet malt sliktās domas pa galvu.

gandrīz svētā, jā, jā jālasa secrets un pie sevis jādungo, ka dzīve ir viens burvīgs notikums, un viss taču ir skaisti, vajag tikai sevi tā noskaņot, bla, bla bla :D

a kapec ne?

es varbūt esmu stulba, bet es sevi noskaņoju no grāmatas "vējiem līdzi" ,kur Skārleta vienmēr teica- padomāšu par to rītā.
Ticat vai nee, bet iedarbojas.
ja nu galīgi nē, tad vīns+ šokolāde+ mūzika vienmēr palīdz.
es vēl neesmu salūzusi, kaut gan tiiik daudz sūdiem cauri brists.
Turaties jūs arī :-)

''Padomājiet, jums labāk patīk kontaktēties ar saīgušiem, dusmīgiem cilvēkiem, vai ar starojošiem optimistiem?''

Godīgi?Man besī kontakts ar tiem vajprātīgi ieciklētajiem optimistiem,kam vienīgais teikums,ko tie var pateikt ir ''domā labas domas''.Vispār,optimistu pieminēšana man atsauc atmiņā kā vienā diskusijā viena meitene stāstīja par kkādu savu draudzeni,kas tā vietā,lai pažēlotu citu draudzeni,kurai omīte mirusi,pateica,lai draudzene domā labu un priecājas,ka omīte nomira dabiskā nāvē...
Man ļoti patīk kontaktēties ar cilvēkiem-reālistiem.Tiem,kuri,ja ir bezizejā,tad to apzinās,nevis tirinās apkārt kkādā rozā mākonī.Laikam tāpēc,ka es pati esmu līdz kaulam reāliste.Ja mana realitāte ir drūma,tad es neietīšos rozā burbulītī un neizlikšos,ka viss ir superīgi(ar cerību,ka visas problēmas pēkšņi izgaisīs).

un vispār man riebjas cilvēki, viņi mani kaitina, es uz vienas rokas pirkstiem varu saskatīt cilvēkus, kurus es varu paciest ilgāk par stundu :D un tāpēc man ir vienalga, kādi ir citi, saīguši, optimisma pilni, pārlaimīgi, vnk visiem dzīvē ir posms, kad vnk viss irst...

Es atkal godīgi atdzīšos, ka man besī cilvēki, kuri visulaiku šajā ziņā ir auklējami - tas un šis ir slikti, tā un šitā neiet... Nu bāc, tā kā vienīgā uz šīs pasaules būtu! Šis un tas neinteresē, visu jauko vai labo cenšas tikai noliegt, jo reidzi - ir taču slikti!
Es saprotu, ka mēs visas nevaram būt vienādas, bet tāds ikdienas pesimisms cilvēkos mani kaitina...

hellish, ņi figa. :D Es nerunāju par ezotēriskām lietām, bet par smadzenēm. Tas , kas nāk augšā ir emocijas, tas nav saprāsts. Vnk. notika kaut kāds de javu un cilvēks to uztver baigi saasināti, jo balstās uz pieredzes, kas bija sāpīga reiz. Un smadzenes aizsargā cilvēku ,lai tās vecās rētas neuzplēšās, tāpēc ir tā depresija. Saprāts izspēlē visādus jociņus. Tāpēc vajag sevi uzturēt, kamēr viss saliekās pa plauktiņiem. Iesaku padzert garastāvokļa uzlabojošus preperātus, kas nav narkotikas.

Hellishin-man ari gruti sagremot normalus cilvekus...darba ari visu laiku kads atdod galus-radinieki jamierina-kadreiz domaju ,vai tiesam vini raud no sirds-tam tantuinam pie 100,galvina ari nestrada uttVel katru menesi baigie tukstosi jamaksa!!
Atmnaku majas un virs prieksa-tads smaidigs,mierigs-pilnigi skudiba kadreiz ,ka ir ari cilveki,kuri tiesam ir pilnigi mierigi-kaut zemestrice deguna gala!

Heartkiller ,Tu domāji pseidooptimistus. Tagad tas ir modē. Normāls optimists vienmēr ticēs, ka ir izeja, palīdzēs, jutīs līdzi. Kā tajā teicienā par vilcienu.