Labrīt. Tuvojās pavasaris, bet man sirdī iestājies tukšums.. :-(
Sāksim ar to, ka it kā viss dzīvē ir kārtībā, bet sirdī jūtos viena.
Man ir attiecības jau 3 gadus, dzīvojam kopā, ir mīlestība....ar naudu pagaidām problēmu nav, dzīvot varam. Viss ko vajag.
BET man nāk virsū depresija, šodien draugam paskaloju smadzenes, ka man nepatīk, ka ir tāda rutīna.. apnicis, ka katru dienu celies, brauc uz darbu, es uz praksi. Vēlu vakarā mājās, paēdam un sēžam pie tv un tad gulēt. Un tā katru dienu. Man nepatīk tāda dzīve, it kā tu dzīvo vienu un to pašu dienu, nekā jauna...
Draugam tas neliek justies slikti, viņam galvenais vakarā paēst un palūrēt tv, bet man tā diena liekas tukša..
Tas varbūt nebūtu tik traki, jo galu galā, ir jauki arī tie vakari, kad kopā skatāmies filmas, smejamies utt... Bet kopumā viss ir tik pelēks.. Mana ikdiena..
Un es sapratu, ka pie visa vainīga esmu pati, jo neko jaunu neienesu savā dzīvē. Man nav tādas aizraušanās, ko darīt pēcpusdienās, varbūt dejot vai ko citu... UN galu galā, man pietrūkst kāda cilvēka, ar ko parunāties, draudzenes. Kam visu izstāstīt, lai visas izjūtas nav jāstāsta draugam, jo parasti viss sakrājās un tad aiziet jūtu uzplaukums, un tik stštu,ka nepatīk tas vai tas... bet ja par to runātu ar kādu citu, tad iespējams, spētu saglabāt optimismu..
Pašlaik man galvā ir juceklis.. jūtos tukša.. tikko atgriezos mājās, neaizgāju uz praksi, jo gribu tikt skaidrībā ar sevi, bet kā ko man darīt..
Nekādas dižās jēgas šai diskusijai nav, bet varbūt kādai ir bijis līdzīgi, ko var ieteikt??