Nav jau nekāda dižā problēma, bet tomēr sirsniņu grauž...
Ar patreizējo draugu esam kopā 2 gadus. Viņš ir tiešām īstais priekš manis. Starp mums ir īsta dzirkstelīte, vis saskan un ir tik labi, taču man riebjas viņa radinieki.. Visi viņi ir kaitinoši. Visi viņi dzīvo vienā mazpilsēta un ir tuvas attiecības visiem ar visiem. Arī ar drauga bijušo viņiem ir ideāli- sazvanās, sarakstās, satiekas.. visu laiku runā par šo meiteni. Arī manā klātbūtnē- VIŅA darīja tā, VIŅA mācās tur, un dara to un to, japajautā VIŅAI utt. Tā meitene dzīvo blakus mazā ciematiņā- līdz ar to viņi visu laiku tiekas un čupojas... Itkā mati tie radinieki pieņem un arī pret mani izturas sirsnīgi un jauki, bet viņiem vienmēr es būšu tikai"meitene no Rīgas".
Turpretī man bijuša drauga vecaki un radinieki ir vienkārši ideāli. Vienmēr bijuši mīļi un jauki pret mani. Kopā visu vienmēr darijām, es biju viņiem kā meita. Arī ģimenes draugi un visi pārējie radinieki vienkārši super- vienmēr visus svētkus svinējām kopā, gandrīz katru 5dienu kopā kaut kur gājām, un brīvdienās braucām visi. Viņiem es biju īpaša un vienīgā. Un Viņi visi ir no Rīgas, līdz ar to man ar viņiem ir viegli un neuztver mani tur par kaut kādu, nezinu ko. Bet bijušais draugs man bija kā brālis- es viņu mīlu vēljoprojām un attiecības mums bija labas, bet tiešām neko vairāk kā māsas jūtas pret brāli man nebijia.. tāpēc arī aizgāju no viņa. Zinu ka viņš vēljoprojām pārdzīvo un ļoti ilgojas pēc manis...
Kopsavilkums: Tagadējā drauga vecāki un radinieki un pilsēta kur viņs dzīvo ir vienkārši pretīgi. Un viņa radiniekiem esmu "viena no". Bet draugs ir ideāls. Turpretī bijušā drauga radiniekiem esmu vismīļākā, labākā un vis ir idēāli, izņemot bijušo draugu.
Zinu ka daudzas teiks- kāda starpība ko domā vecāki un radinieki, bet man ir starpība. Tā kā man pašai abi ecāki ir miruši jau sen, man ir vajadzīga liela ģimene. Man patīk ja par mani rūpējās, pajautā ka man klājas, un man patīk apziņa ka esmu īpaša...
Nezinu ko no jums gaidu, vai ieteikumus, pieredzi, vai vienkārši izkratu sirdi, bet visa šī situācija mani noved līdz asarām, kad sāku par to visu domāt.