Es nesaprotu kas man ir uznācis, bet jo vairāk domāju, jo vairāk liekas, ka negribu. lai man kādreiz būtu bērni.....man patīk citiem, ka dzimst un ir bērniņi un mīlu savus radu bērnus, bet pašai savus nē......nesaprotu no kurienes man ir tāda negribēšana. Vai vēl kādai tā ir? Vai tas varētu mainīties? Brīžiem liekas, ka neesmu normāla, jo lielākai daļai sieviešu bērni ir svētība...
Nezināju kurā sadaļā likt, tapēc, ja neesmu pareizā ielikusi, tad atvainojos :-)