Sveikas!
Iespējams, ka tūlīt izplūdīšu garā ūdens liešanā, par to atvainojos, bet jūtos drausmīgi.
Problēmas ir ar manu mammu (vai varbūt viņai ir taisnība, un problēma esmu es).
Mūsu attiecības nekad nav bijušas labas, un nevienam ģimenes loceklim ar mammu nav labas attiecības. Viņa ir ģimenes budžeta plānotāja (savāc naudu no tēta), kritiska, pedantiska, ārišķīga, kašķīga, visa ļaunā redzoša un visa labā neredzoša. Priekš pārdevējiem tirgū un kolēģiem, ārstiem, frizieriem viņa ir dāsna un latus (gan čajās, gan pateicībās) mētā pa labi un pa kreisi. Mājās viņa ir staigājoša mīnuss zīme it visā, nežēlo nevienu, bet sabiedrībā un ar saviem kolēģiem, protams, viņa ir pati saulīte - jūs pat nespējat iedomāties, kā cilvēks var pārvērsties!! Kolēģiem un svešiniekiem tiek visa viņas mīlestība, smaidi un cieņa. Mājās neviens cits viedoklis bez viņas nepastāv un, ja tiek izteikts, kašķis var sākties. Problēma ir arī tajā, ka viņai ir dzirdes problēmas, kuras mums ir jārespektē (ko mēs, protams, daram), bet ko viņa tomēr nekautrējas uzspiest arī mums - brīžos, kad vajadzētu mēģināt saklausīt, ko tieši viņai saka vīrs vai bērni, viņa izrauj pirmo vārdu no konteksta, kas, protams, atkal neiet kopā ar viņas "mājas sociālo iekārtu", sāk bombardēt ar pārmetumiem ne pa tēmu, un ticiet man - argumentēt nav iespējams. Tā ir tik bezpalīdzīga sajūta!!
Tēti ar saviem ultimātiem viņa ir novedusi līdz alkoholam, mani - pēdējo bērnu, kas ar viņu dzīvo - līdz bezgala dziļai neapmierinātībai ar sevi, kompleksiem, depresiju, bezmērķību utt.
Es nekad tā īsti neesmu mīlēta. Nekad neesmu bijusi pasargāta no konfliktiem starp mammu un tēti par naudu vai ko citu. Vienmēr, kad mammai esmu paprasījusi 2Ls skolas ekskursijai vai klases fondam (tas vēl vidusskolas laikā), pār mani atkal birst pārmetumu jūra. Kompleksi man ir milzīgi, jo mamma nekad nav kautrējusies izteikt piezīmes par manu problemātisko sejas ādu, par svaru (nezinu, vai 65kg uz 180cm ir resna, bet viņa skaita katru manu kumosu un piezīmes ir tiešām ļaunas), tajā pat laikā dermatologam vai kopšanas līdzekļiem, vai dejošanai, kas tad to svaru nodzītu, naudu nedodot. Varbūt neskatoties pat uz pumpām pilnīgs kroksis neesmu, toties kā cilvēks jūtu, ka galīgi neesmu skaista. Ja agrāk vismaz sabiedrībā mācēju uzlikt mākslīgo smaidu, ka viss ir lieliski, tad tagad pat tā nav. Citu sabiedrībā baidos izteikties, esmu nepārliecināta, neesmu forša un harizmātiska netik, esmu ļoti paškritiska un gribu sevi redzēt perfektu, kā mamma vienmēr mācījusi, bet nevaru, jo tas ir neiespējami. Jūtos pilnīgi lieka šajā pasaulē, savos 19 man nekad nav bijušas attiecības ar puisi, kas vēl vairāk pastiprina piektā riteņa sajūtu.
Un tomēr neskatoties uz šo visu, mamma maksā par studijām lielu naudu! Arī iedod naudu mēnešbiļetei un 3Ls tel. sarunām, es dzīvoju siltumā, zem jumta, varu nomazgāties, paēst (ēdu minimāli un ne zivis, ne gaļu nelietoju) uz vecāku rēķina.
Par to paldies! Tiešām. Bet saprotiet, ka emocionāli esmu pilnībā sagrauta.
Pirms sāku studēt, zināju, ja mamma maksātu par skolu, tad dzīves man nebūtu. Ilgi domāju, ko darīt, bet uz ārzemēm man aizliedza braukt. Un tā tas arī tagad ir. Nekas cits bez skolas un mājām man vairs neeksistē, jo nekāda iztikas nauda vai kaut vai pusdienu nauda skolā, no kuras ko varētu atlicināt, man netiek dota, draugi (cik nu man tie vispār ir) attālinās, jo visur vajag naudu (un nesakiet, ka tā nav), bet man tās nav, pasākumus, kalnus, slidošanas apmeklēt nevaru, nekur izpausties nevaru, jo dejošanai, ko es no sirds gribētu, un jūtu, ka tas man varētu atdot dzīvesprieku, naudu man nekad nedabūt.
Mammai pirms studijām lūdzu, lai viņa galvo par studiju kredītu, jo tad gan viņai būtu tas studiju maksas smagums no pleciem nost, gan pār mani katru dienu nebirtu pārmetumi, gan tad varbūt viņa atlicinātu man kādu kapeiku. Bet to viņa atteicās darīt. Arī studējošā kredītu viņa atteicās galvot, kas man dotu milzīgu atspaidu.
Jūs teiksiet, lai eju strādāt. Es Labprāt to darītu! Pa vasarām jau piestrādāju, tad nopriku sev kaut kādas drēbes, minimālu kosmētiku un, ja sanāca, pirku produktus mājām. Bet studiju laikā to ir praktiski neiespējami izdarīt, jo tik elastīgu vakanču skaits ir smieklīgs uz strādātgribētāju skaitu un liels mīnuss - es neprotu krievu valodu. Un tā ir vajadzīga! Bet ne ar krievu mācību grāmatām, kur nu vēl ar kursiem man neviens nepalīdzēs.
Vismaz mājās es esmu tā, kas gatavo, tīra, slauka, mazgā, sūc un berž. Mammai tas nav jādara.
Saprotiet? Man nav kur atsperties, man nav vispār nekāda atbalsta ne no vienas puses.. Brālim un māsai vismaz manā vecumā bija omīte, kura tiešām atbalstīja cik varēja gan materiāli, gan emocionāli. Bet viņas vairs nav. Es nespaprotu, ko lai dara. Un šodien man pateica, lai taisos strādāt, bet kā man to savienot ar studijām, kurās mācību apjoms ir liels, mājasdarbiem un miegu, man nepateica.
Ir bērni, kuriem varbūt ir viens maizes kukulis uz nedēļu, bet viņiem vismaz ir mīlošas mātes, kas ieaudzina kaut kādu pašcieņu... Manis pēc es varētu pārtikt no putraimu putras visu cauru gadu, bet man vismaz būtu māte, kas mani mīl, tad man pat tos draugus nevajadzētu, ar kuriem, lai uzturētu attiecības, tomēr vajag naudu.
Jums to būs ļooooti grūti saprast, teiksiet, ka esmu nepateicīga egoiste... Man arī tā liktos, ja es būtu jūsu vietā. :-( Bet ir sajūta, ka jau esmu 5 metrus zem zemes un tik pat labi varēja mani nevis piedzemdēt, bet uztaisīt abortu. Visiem būtu bijis labāk - arī viņai.
Lai nu kā - pie pārmetumiem esmu pieradusi, un ņemšu pretim visu, kas jums sakāms :)
430
