Es jau vakar vienā diskusijā minēju, ka piedevu savam skūpstīšanos ar citu, kas man jau likās traģēdija un grauza gandrīz divus gadus, nemaz nerunājot, ka pretīgi bija, kad viņš pieskāras, pretīgi iedomāties, ka viņiem varēja būt kkas vairā, iespējams. Domāju, ka seksu nespētu piedot, lai vai kāda atruna būtu, jo tas sagrauj ne tikai pašapziņu, bet arī attiecības. Man gandrīz divus gadus bija paranoja, vienmēr likās, ka būs atkārtoti tādi gadījumi vēl un vēl, tagad it kā esmu to faktu pieņēmusi un to krupi norijusi, bet tik un tā 100% vairs nekad nespēšu piedot.
Zinu arī to, ja man nākotnē būs citas attiecības, tad vispār nemaz negrasos tur kko stīvēties uzreiz triekšu ratā, toreiz biju jauns gurķis ar rozā brillēm un kaut kādi vārdi, glaimi un asaru lāse man lika noticet, it kā jau tas vairs man zinot nekas tads nav atkārtojies, bet tomēr ir bijis neizsakāmi daudz strīdu par neuzticību/uzticību un citām meitenēm!
Varbūt skanēs skarbi, bet, ja neproti krāpt, tā lai tas paliek tikai pie teis, tad nav ko nemaz to darīt, nu nafig jāsāpina otrs un jāpadara par apsmieklu visu acīs, ja proti klusiņām to izdarīt, un proti mājās būt lieliskais vīrietis, darbā skarbais boss un visādi citadi veiksmīgais, tad varbūt man būtu nospļauties, ja es to nekad neuzznātu un dzīve būtu kā pasakā, bet, ja to redz visi apkārtējie draugi,paziņas, bet mājās tev sprauž ausīs batonus, ka nekas nav bijis, tad gan jātriec ratā!
Es ticu, ka katrs var kļūdīties un ir jādod iespēja, bet iespēja ir dota, lai to izmantotu, ja palaid vēja un pieļauj atkārtoti tās pašas kļūdas, tu vnk esi idiots, ko citu teikt!
54
