Diena vnk ir neizdevusies. Sākumā knapi uzspēju uz stulbo tramvaju, gandrīz tiku iespiesta starp durvīm. No rīta ieraudzīju, ka manaām biksēm aizmugurē ir pamatīgs coķis (:D sen neesmu lietojusi šo vārdu). Tad braucot iekļuvu tramvaju sastrēgumā, nācās kāpt ārā, bet še tev, ko līdz izkāpu ārā, sastrēgums mitējās. Knapi uzspēju uz lekciju, bet vajag arī sūdīgi ap sirdi palika, likās, ka noģībšu uz līdzenas vietas, kaut kā savācos uz lekcijas beigām. Sapratu, ka nav jēgas sevi mocīt, aizbraucu mājās. Tagad rakstu tulkojumu savam stulbajam darbam, kurš rīt jāprezentē, nezinu kā tikšu galā, jānotiek kaut kādam brīnumam.
Lūk tā, vieglāk ap dvēseli palika to visu štelli uzrakstot.