Diensgrāmata

:-)

Man ir sataupītas vecās dienasgrāmatas. Reizēm pat kauns pāršķirstīt, jo zinu kāddas lietas tur sarakstītas :D Bet tas noteikti ir tikai normāli, ka 15 un 20 gadu vecumā problēmas ir savādākas. Savas d.g. nemetīšu ārā - lai paliek interesanta lasāmviela vecumdienām.

man ir daudz un dažādas viņas
gan tās klasiskās, kur pilnas lapas piezīmētas un pierakstītas, gan interneta blogi, kad tādi sākumā parādījās
lielākā daļa blogu ir likvidēta, jo internetā tomēr pastāv sava veida nedrošība, bet rakstītās gan pietaupu. dažreiz pārlasu un pati sarkstu, jo to atcerēties tāāāds kauns. kāda jauna un stulba biju :-D

Man bērnībā tikai vienu reizi bija dienasgrāmata, jo bija uzdāvināta - tāda smukos vākos :D Ierakstīju vienu vai divas lapas un sapratu, ka nav priekš manis tā padarīšana :D Pārējo laikam piezīmēju, vai izrāvu smukās lapas laukā :D
Bet, ja man tāda/s būtu, gan jau glabātu! Lai ir, ko atcerēties :)

Vecās dienasgrāmatas tā ir Tava vēsture. Tāpat kā fotogrāfijas. Tev taču nenāk prātā sadedzināt fotogrāfijas, kur esi, piemēram, pamatskolas, pusaudžu vecumā!
Es glabāju, reizi gadā vai retāk mēdzu izvilkt ārā un palasīt. Ļoti interesanti. Nedomāju, ka tas ir prātīgi atteikties no tām.

Man ir kādas 5-6 tādās.
Vēl joprojām kur skapjos stāv.:D

Vajag saglabāt vismaz tik ilgi, kamēr pašai nebūs meita/dēls tajā vecumā, kad rakstīji dienasgrāmatā. Pārlasot savus muļķīgos tekstus būs vieglāk saprast, kas tam tīnim galvā :D :D Un tad būsi iecietīgāka un saprotošāka mamma.

Man ir,nu tik interesanti un reizē smieklīgi palasīt :D (l) Tādas mīlestības-katru dienu citas :D Ārā nemetīšu gan,lai saglabājas,jo daudzas epizodes no dzives aizmirstas,bet pārlasot,atceros tos notikumus,sajūtas :)

Arī es agrāk biju mēģinājusi rakstīt tādu klasisko, kur ierakstītu kaut cik regulāri. Bet tas man neizdevās, jo, jā, nelikās kā lieta priekš manis un nemaz nebija nekas tāds ko rakstīt.
Bet man ir blociņš, kur brīžos, kad emocijas ir pārkāpušas normālas robežas, sarakstu visu, visu, visu, kas uz sirds. Ja citam vajag boksa maisu, man ir tas blociņš. Un uz papīra izlikta sāpe vienmēr šķiet mazāka :-) Varu 10 reizes pārlasīt, un beigās bieži nonāku pie secinājuma, ka nav jau nemaz tik traki :-P

Nu labi, nemetīsu, lai stāv :-)

es ārā nemetu, interesanti palasīt, cik jauna un dumja biju.. :-D jo man tās tādas..nu, sākot no 3. klases varētu būt. Žēl tikai, ka biežāk nerakstīju.

Ja Tev rakstītais saistās ar sliktām atmiņām, tad dedzini, bet ja nē...tad kādēļ iznīcināt? Es arī esmu dažas lapas izplēsusi un atbrīvojusies no tām, bet tas tādēļ, ka negribu atcerēties nemaz to, kas tur bija rakstīts, vismaz ne tādā veidā, KĀ tas rakstīts.

es iesaku pataupīt, jo vēlāk vari, iespējams, nožēlot, ka izmeti ;-) vēlāk, kad būsi jau veca un nebūs vairs nekas palicis pāri no kādreizējām domām, problēmām un vispār - dzīves! Atmiņas jau ir galvenā vērtība.. kaut gan šobrīd arī vrbt kauns :-D

Es tādas nekad neesmurakstījusi, bet autorei varu ieteikt, lai labāk saglabā ;) Ja nu kādreis kļūsi slavena, varēsi izdot grāmatu pēc savas dienasgrāmatas rakstiem :D

Man vispār vienmēr ir jāsmaida, kad dzirdu, lasu vai redzu šāda tipa stāstiņus- algebras stundā viņš uz mani divreiz paskatījās. Vai viņš mani mīl? :D :D :D Un tas ir tik smieklīgi un reizē aizkustinoši mīļi :D

Man ir saglabājusies viena, kuru rakstīju no 12-13 gadiem līdz 18-19. Tagad mētājās kaut kur vecmammai bēniņos. Ja kāds atradīs un izlasīs, es laikam nomiršu no kauna :-D

Ja es būtu rakstījusi, droši vien izmestu arā, jo gan jau pašai būtu kauns lasīt :-D

Taupu, man ir divas. Viena ar dzejoļiem, otra ļoti detalizētiem izklāstiem par to kā man gāja pirms šīm attiecībām. Abas stāv tepat vienā atvilknē, dažreiz uz galda, kad palasu, vārdu sakot-tepat acu priekšā vien ir. Bet mest gan prom netaisos :-)

Padsmitnieces gados rakstīju, pat pārāk intīmas lietas, un negribēju, ka kāds varētu atrast viņu. Tāpēc sadedzināju. vairs nerakstu.

Man nav,bet ja būtu pataupītu :)

Nu, piemēram, situācijā, tev viņa tev noderēt, kad pašai būs meita(ja būs) tādā vecumā. Tad zin kā, varēsi apskatīties, kāda tu pati biji, cik milzīgas tev likās tās problēmas, vieglāk varēsi saprast savu meitu.

Ahhh, es arī esmu rakstīju, stāv rakstām galda dziļākajā atvilknē, pašai kauns lasīt (s) :-D