kā izlēmāt?

Es vienkārši arvien biežāk un biežāk paliku pie viņa:D Bet vispār es vēl tagad nesaprotu, kur tad ir manas mājas - pie viņa vai pie vecākiem, jo pie vecākiem ir visas manas svarīgākās lietas - dokumenti, fotogrāfijas, drēbju vairākums, kompis... Bet lielāko daļu laika pavadu pie viņa.

Man visu laiku tas ir bijis tā nemanāmi.
Ar bijušo draugu sākām dzīvot kopā jau pēc mēneša. Nu, tā riktīgi.
Dzīvoju kopā ar draudzeni Jūrmalā, viņš pie manis bieži palika. Tad - kāda sakritība - viņu uz kādu laiku norīkoja darbā uz Jūrmalu. Tad jau viņš palika katru nakti. Kad vairs nebija jāstrādā tur, izlēmām, ka jādzīvo divatā un citur (jo man nepatika katru rītu celties agri un braukāt uz Rīgu).

Ar tagadējo draugu arī līdzīgi. Tikai es biju tā, kas palika pie viņa. Sākumā reizi nedēļā, tad biežāk un biežāk līdz vienā dienā (pēc kādiem 2mēn kopš iepazīšanās) viņš pateica - braucam pēc Tavām mantām. Nu, man divreiz teikt nevajadzēja. Padzīvojāmies pie viņa kādu gadu un tad pārvācāmies, tagad dzīvojam citur.

Bet ja man reiz beigsies šīs attiecības, dzīvošu tikai un vienīgi viena. Negribu ne krāniņus, ne kopdzīves. :-D

Tas notika pilnīgi nemanāmi un nepiespiesti. No sākuma paliku pa kādai reizītei pie viņa pa nakti, jo bija tuvāk līdz skolai un no mājām bija pagrūti izbraukāt. Un tā tās retās reizes palika aiz vien biežākas un arī manas mantas pamazām aiz vien vairāk dzīvoklī parādījās. Un pat īsti nepiefiksējām to momentu, kad jau dzīvojām kopā un dzīvojam vēl joprojām. :)

Viņš palika pie manis pāris reizes pa nakti un tad es izdomāju, ka nelaidīšu viņu prom un viss! :D Atveda savas mantiņas no mājām un jau vairākus gadus laimīgi dzīvojam kopā! :) Man liekas, ka tas notika mēnesi pēc pirmā skūpsta vai kaut kā tā...

Pirms kopā dzīvojām draugs pie manis brauca ciemos 5-7 reizes nedēļā un liela daļa viņa mantu bija pie manis..tad mēs pārpratuma pēc uz dažām dienām izšķīrāmies. Kad salīgām, tad draugs tai pašā dienā pārvācās pie manis :-)

Jautājums tām, pie kurām pārvācās vīrietis. Nav tā dīvaini, ka viņš ir jūsu mājās? (t) Es vienkārši (atkal) nemaz nespēju iedomāties, ka varētu dzīvot pie manis... Šī ir tik ļoti mana vieta, ka dalīt to ar kādu... Nēēē. :-|

Pirms sākām dzīvot kopā, bijām attiecībās pavadījuši 4 gadus un 3 mēnešus. Pietiekams laiks, lai beidzot saprastu, ko vēlamies un, ko vajag. Pēdējā pus gada laikā aizvien biežāk sākām dzīvoties viens pie otra, tad uzradās dzīvesvietas iespēja un tad pieņēmām lēmumu, ka 4 gadu braukāšanai turp un atpakaļ, ir jādara gals.

Jā, es biju pārliecināta, ka to vēlos. Jo man tūlīt būs 24, esmu vairākus gadus stabilās attiecībās un pilnīgi dabiski rodas vēlme pēc sava kaktiņa, savas saimniecības un savas privātās dzīves.

Nu mums gads bija randinu periods+mus skira 260km attalums, jo Es nebiju no Rigas,tad kad biju Riga pie Sava Darga Vins katru reizi ciksteja, cik gruti Vinam mani laist prom un lai ta nenotiktu-jasak dzivot kopa. :-)
2007.gada uzsaku studijas Riga, saku dzivot pie Vina,tad pec 2gadiem uz 7 menesiem kaut kadu mulkigu parpratumu del paskiramies,pa to laiku panemu hipoteku un iegadajos Savu majokli Riga,tad atkal sagajam kopa un nu jau 2gadus Es atkal pie Sava Darga un neesam skirti. :-)
Par raksturiem,mums tie ari ir loti atskirigi,bet kaut ka tiekam gala un dzivojam bez lieliem kaskiem! :-)

Ar ex sākām dzīvot kopā mēnešus divus pēc iepazīšanās. Mums bija ļoti atšķirīgi darba un lekciju grafiki, bija pagrūti izbrīvēt vairāk brīvā laika, turklāt es dzīvoju ar vecākiem citā pilsētā, tāpēc gluži likumsakarīgi, ka biežās viesošanās un palikšanas pa nakti pārtapa par kopdzīvi.

Ko es no šīm attiecībām paņēmu? To, ka maksimāli ilgi mēģināšu izstiept jauko randiņu periodu. Mūsu attiecībās ļoti ātri ienāca rutīna, naudas trūkums un nesaskaņas darīja savu. Nav ne kur skriet, ne kur lekt. Pašlaik tiekos ar vīrieti un man pat prātā nenāk domas par kopdzīvi, to viņam esmu teikusi un šajā jautājumā domājam līdzīgi. Dzīvoju viena pati un jūtos lieliski, neesmu vēl gatava mainīt savus paradumus otra cilvēka dēļ :-)

Salomé - mans draugs arī dzīvo pie manis. Jāsaka, ka man tas ir drošāk, nekā, ja es dzīvotu pie viņa. Ja nu kas - ES izmetu viņu uz ielas, nevis viņš mani.

tas mums notika kaut kā dabiski. Kopā sākām dzīvot pēc apmēram pus gada.

pec gada kopa busanas sakam dzivot sava dzivokliti.
man majas bija briesmigi apstakli un tad tas ta vienkarsi notika.

Es pat īsti neatceros kā mēs nolēmām,ka dzīvosim kopā, sākām meklēt dzīvoklīti un viss, viens no vislielākajiem iemesliem, kāpēc gribēju dzīvot kopā ar draugu nevis vecākiem ,bija saspringtās attiecības ar mammu, gribēju ātrāk prom, mājas mani burtiski smacēja nost..
Tā kā man tagad pašai savs miteklis, tad dzīvojam šeit abi kopā un nav nekādu problēmu (l) :-)