spriežot pēc tā paša tezaurs.lv, var stipri apjukt. Jo skaidrojumi abiem vārdiem līdzīgi. Atļaušos iekopēt:
dabīgs -ais; s. -a, -ā;
1. Tāds, kas atbilst (cilvēka) dabai, raksturam; tāds, kurā izpaužas (cilvēka) daba, raksturs; nemākslots, neviltots.
2. Dabisks (2).
3. Dabisks (4).
dabisks -ais; s. -a, -ā;
1. Tāds, kas radies dabā vai eksistē dabā (pretstatā cilvēka radītajam).
Dabiskās robežas — pasaules daļu, valstu, apgabalu robežas, ko veido, piemēram, jūras, upes, kalni.
Dabiskā šķiedra — šķiedra, ko iegūst no augu vai dzīvnieku valsts izejvielām.
Dabiskās krāsvielas — krāsvielas, ko iegūst no augu valsts izejvielām.
Dabiskie sveķi ķīm. — dažādu augu un kukaiņu dzīvības procesu produkti, kurus izmanto laku un krāsu rūpniecībā un citur.
// Tāds, ko cilvēka darbība nav izmainījusi.
2. Dabas likumiem atbilstošs; dabas likumu nosacīts.
Dabiskie zudumi — zudumi, kas rodas, uzglabājot lauksaimniecības ražojumus.
Dabiskā nāve — nāve no vecuma vai slimības (pretstatā, piemēram, nogalināšanai).
Dabiskā ēdināšana — zīdaiņa ēdināšana ar mātes pienu.
Dabiskā izlase biol. — viens no dzīvās dabas attīstības faktoriem — dzīves apstākļiem labāk piemēroto indivīdu izdzīvošana un vairošanās un mazāk piemēroto indivīdu bojā eja.
Iedzīvotāju dabiskais pieaugums — iedzīvotāju skaita pieaugums, ko nosaka dzimstība.
Iedzīvotāju dabiskā kustība — iedzīvotāju skaita un sastāva izmaiņas sakarā ar dzimstību un mirstību.
3. Tāds, kas piemīt jau no dzimšanas (pretstatā vēlāk iegūtam, apgūtam); iedzimts.
Dabiskā imunitāte med. — iedzimta vai pēc slimības iegūta imunitāte.
// Patiess, īsts, nemākslots.
4. Tāds, kas saskan ar lietu un parādību dabu, atbilst parastai, normālai notikumu attīstības gaitai; likumsakarīgs, normāls.
// Pareizs, pats par sevi saprotams; vienīgi pareizais.
Dabiskā grupa val. — fonoloģijā — fonēmu kopa, kuras pamatā ir raksturojums pēc vienas vai vairākām šķīrējpazīmēm.
Dabiskā valoda val. — ilgstošas dabiskas attīstības rezultātā izveidojusies valoda.
9
