nav motivācijas precēties

349

Reģ: 29.06.2010

Ar puisi esam kopā un dzīvojam kopā jau 6 gadus. Man ir 26 gadi, puisim 34. Arvien vairāk sāku runāt, ka gribētu apprecēties, gribu, lai mums ir īsta ģimene. Bet pretī saņemu to, ka... viņam tas nav vajadzīgs. Viņam nav motivācijas mani apprecēt, jo viņam jau viss ir - viņš mīl mani, es viņu, mēs dzīvojam kopā, dzīve mums tāpat ir kopīga, mēs tāpat dzīvojam kā vīrs un sieva,visi radi un draugi to zina, nevienam nekas nav jāpierāda utt.

Un tad es aizdomājos - ka mēs, sievietes, pārāk ātri pakļaujamies vīriešiem, ka viņiem zūd tā motivācija mūs iekarot un dabūt.

Kā jums liekas un kā varat komentēt manu situāciju?

Negribu būt no tām sievietēm, kas pieprasa vai izdīc laulības.

13.02.2011 21:59 |

Ju1

1383

Reģ: 03.10.2010

es arī esmu 6 gadus kopā ar savējo, maijā jau 7 gadi būs, bet ja godīgi precēties negribu :D un visticamāk arī netaisos, man tas neliekas pats svarīgākais, man svarīgi ir jūtas un attiecības kā tādas, precēties tikai tāpēc, ka uzspiež citi vai tāpēc, ka pieteicās bērns, man šķiet, muļķīgi :-/

14.02.2011 16:38 |

rosse

535

Reģ: 29.01.2009

Esu 2 x bijusi precēta un sievas godā tikusi,bet nu tas jau laimei garantiju nedod,kaut gan mani bildināja pati neprasīja vis nāca no vīrieša puses i nafig ,ja jau vēlāk vecis iedomājas ka nu tagad oficiāli viņa ,ka var darīt un uzvesties ,kā grib ,ka nekur nu sieva nespruks un ja vēl ir bērs vo pigu aizgāju abās reizēs prom .Bet no sākum ar vis bija ,labi 2 gadus nodzīvojām kopā un tad tik apgredzenojāmies :-D
Un zinu ka citiem tā dzīve pajūk kā gredzens pirksta a pirms tam ar gandrīz 10 gadi kopā nodzīvoti vieniem pat 18 gadi bija kopā un pēc tam čušssssss
varbūt dzīvo tāpat bez tā gredzena un baltās kleitas un esi laimīga :-)

14.02.2011 16:46 |

Ju1

1383

Reģ: 03.10.2010

rosse - es personīgi pazīstu pāri, kuriem tieši pēc kāzām viss pajuka, abi dzīvo tagad tikai bērnu dēļ :-/ sākumā bija viss skaisti, bet kā apprecējās, tā tieši kā tu saki notika, ka vecis uzreiz sapratis, ka sieva nekur nespruks, ta var taisīt ziepes līdz nelabumam. Tā kā tas arī ir iemesle kāpēc neprecos, labāk esmu medijums, kuru medīt visu mūžu, neko nomedīt un pusnoēstu atstāt :D :D

14.02.2011 16:50 |

strong

651

Reģ: 29.01.2009

Gluži kā par mani..
Pēdējā laikā bieži domaju, ka gribu apprecēties beidzot. Eam kopā jau vairāk kā 5 gadus.. Vīriets tik saka kāda tam nozīme, tāpat ir labi.. Varbūt viņš doma ka kkas vēl mainīsies.. Nezinu.. Esmam daudz par to runajuši, bet nu..
Cik tad ilgam laikam ir jāpaiet lai vīrietis gribētu precēties? :(

14.02.2011 16:55 |

107

Reģ: 27.06.2010

+1000000 Lollipop, pašas jau vien esam izlutinājušas tos vīriešus un tagad raudam.

Kāda ir tava motivācija precēties? Pavisam godīgi, ar ko tev saistās būšana sievas kārtā? Kur sākas īsta ģimene - uz papīra vai starp diviem cilvēkiem?

Pati neesmu satikusi savu īsto, bet ģimenes dzīvē nespēju sevi iedomāties. Bērnus negribu un man tie noteikti nebūs, tāpat zinu, ka kādam dzīvot kopā ar mani būs īsta elle, un es pat nezinu, vai protu mīlēt. Brīžam iedomājos - ja nu mīlestība patiesībā ir bullshit? Kā jebkurš dabas instinkts, lai nodrošinātu pēcnācējus?

14.02.2011 17:05 |