Ja jau pat es esmu nobriedusi lūgt padomu kādā no interneta forumiem, nevis kārtējo reizi krist virsū savām draudzenēm ar žēlošanos - esmu prom, un mans draugs ir Latvijā, un es tik ļoti viņu gribu redzēt, tad, jā - čau ir! Varbūt kāda no jums sapratīs manu situāciju un vismaz ar kādu mierinošu vārdu pabalstīs.. ehh... Īsi sakot, mācos ārzemēs, draugs Latvijā, bet abi saprotam, ka diemžēl mūsu attiecībām nopietna nākotne diez vai lemta (ne es, ne viņš īsti neticam attiecībām no attāluma.. lielāko daļu gada esmu prom) Tāpēc esam tā vienojušies - viņš ir brīvs vīrietis Latvijā, es - tur, kur esmu. Nu lūk - un nekādā ziņā nevarētu teikt, ka man nepievērstu šeit uzmanību.. ir tādi vīrieši, par kuriem jebkura normāla sieviete būtu gatava karā iet.. bet man ir problēma tā, ka - es nu nevaru atraisīties viņu priekšā, nevaru! Kaut viņi patiešām ir sakarīgi.. pat līdz skūpstam netiekam, es vienkārši neļaujos! :-/ Acu priekšā draugs..domas, cik ļoti gribētu, lai viņš ir tā ārzemju vīrieša vietā tagad.. nu īsi sakot, vai to tiešām sauc par absolūti nelaimīgu iemīlēšanos cilvēka, kas ir tālu un diez vai kādreiz uz ilgāku laiku būs tuvāk?
Esam pazīstami tikai no 2010 vasaras, bet viņš ir TĀ iekritis.. pirmā LIELĀ mīlestība, patiešām. Un tagad nu netieku nekādīgi vairs galā. Mācās virsū bezcerība, ka neviena cita vīrieša man vairs dzīvē nebūs. Komiski jau skan, bet.. esmu izmisumā.. :(
Varbūt vēl kāda šo sapratīs..
jebkurā gadījumā - paldies Jums!
2
