Dzīves saulainais stūrītis-bērnība!

Jaa, man tā bija :D Nepatika likt kājas vai rokas ārā no segas, jo likās, ka kāds tūlīt sagrābs :D
Vēl man bija trauma no X-failiem, nevarēju aizmigt bez ieslēgta televizora :-D Vēl šī trauma ir nedaudz saglabājusies, tomēr tagad esmu progresējusi - guļu pie iedegtas svecītes :-D

Man bija tā, ja dzirdēju, kādu skaņu, tad gulēju un nekustējos, kur vēl līst ārā. :-D
Un jā, man arī atmiņā saulainas dienas. :-)

Parasti kārtīgi satinos un paslēpos zem segas, lai neviens manas kājas neaiztiktu (par rokām tā nesatraucos- tuvu galvai... :D bet vasaru rītos gandrīz pavisam bez palaga modos, jo pa nakti nospārdīju.

Es atceros visu gadalaiku dažas dienas... Nebija mana bērnība vienā saulītē vien.. :D :D

es atceros tikai labās dienas un arī bubuli.. :-D vēl bailīgās ēnas un traki bailīgos skrējienus nakts skrējienus uz tualeti :-D

Man vēl tagad ne savās mājās nepatīk gulēt ar izbāztām rokām un kājām. :-D Un tumsā man ir grūti gulēt jeb iemigt. (s)

Man bija līdzīgi :D Tikai man likās, ka manu kāju vai roku sagrābs ragana no gultas apakšas :D
Un par tām saulainajām dienām tiešām tā ir :) Atceros tikai, ka lietus smidzināja, mēs to saucām par sēņu lietu, skraidījām apkārt un priecājāmies, ka mēs augam, jo tas mums līst virsū :D Vienīgais lietainais notikums no bērnības, ko atceros

Man bija līdzīgi :D Tikai man likās, ka manu kāju vai roku sagrābs ragana no gultas apakšas :D
Un par tām saulainajām dienām tiešām tā ir :) Atceros tikai, ka lietus smidzināja, mēs to saucām par sēņu lietu, skraidījām apkārt un priecājāmies, ka mēs augam, jo tas mums līst virsū :D Vienīgais lietainais notikums no bērnības, ko atceros

Man likās, ka ja roka vai kāja kārāsies pāri gultas malai, tad kāds kas zem gultas dzīvo man viņu noraus vai pavilks mani zem gultas :-D
Atceros arī lietainās dienas kad varēju skraidīt laukos pa peļķēm un izmirkt līdz ādai (l)

Ja vakarā noskatos kādu šausmeni, tad man vēl tagad ir bailīgie nakts skrējieni uz tualeti :-D :-D :-D

Ja es noskatos kadu krimikji vai shausmeni, tad man ari tagad liekas, ka zem gultas dzivo bubulis, kursh man kaajas nograuzis! :D :D

Es atceros ari lietainas dienas, jo tad vareja lekat pa pelkjeem! :)

Man patika aizmigt tikai tad, ja segu biju glīti salikusi zem sevis un jutos kā guļammaisā. Nebija bail no bubuļiem, bet negribēju lai čuskas liec zem segas :-D nez, kāpēc es tā biju ieņēmusi prātā :-D Vēl es mēdzu brālim pateikt lai iedod man roku un tad aizmigt, turot vienam otra rociņas (brālis gulēja blakus kādu laiku) :-D

Es atcero gan saulainās, gan lietainās dienas. Ar plikām pēdām staigājām pa peļķēm, šļakstījāmies, strautiņus esam taisījuši, matus slapinājām zem ūdensnotekcaurulēm(tām, kas gar māju sienām). Ehh, tik forši bija. Bet vienīgais, ko joprojām nevaru saprast - kā ar draudzeni varējām 1h nogulēt uz muguras sniegā un vērot debesis :-O kā nenosalām??? :-D

Es vēl joprojām nevaru aizmigt, ja man ir ausis ārā (nu nav virsū mati vai sega), ne gluži bubuļa dēļ (:D), bet vnk tāda jocīga, baigi neērta sajūta. Ar kāju pēdām tas pats. Izņemot, ja nav +30 grādi ārā, kā pagājušajā vasarā. :D

tagad mani bubulis vairs nebaida, bet gan vīrietis ap 30, kurš grib mani nogalināt :D
vienmēr kad palieku viena sākas šitāda paranoja (t) :-D

man par to segu un kājām man liekas bija tieši naktī, kad pamodos- tad nekustēju ne no vietas un centos atkal aizmigt :-D
un par tualeti naktī- es gulēju gultai otrajā stāvā un naktslapmiņas nebija, tad man bija ilgi un dikti jāsaņemās, lai pasauktu mammu- viss tumšs, kluss un es trinos un trinos, bet nevaru skaļi pasaukt mammu :-D
arī atceros siltās, lietainās vasaras dienas- skraidīšanu pa peļķēm!

Jūs vispār daudz atcerieties no bērnības?! Es kaut ko pa miglai no pirmās bērnudārza dienas, kaut kādu vasaras piedzīvojumu, kaut kādu dzimšanas dienu (jo man uzdāvināja superīgas matu gumijas! :-P ), bet tā- skolas pirmās klases neatceros..

Mans bubulis bērnībā bija melnā pīķa dāma. Kaut kas bija ar saviem stāstiņiem sabiedējis, un es kaut kur gadu katru vakaru pirms gulētiešanas pārbaudīju, vai viņa aiz aizkariem nav paslēpusies :-D

Tagad,kad guļu apsedzos vis cauri,galva ir zem segas, nedomāju,ka mani kāds apēdīs,bet tad paliek tā forši silts,un es ātri aizmiegu.
Tas nu tā,bet nekāda saulainā bērnība man bijusi nav-tikai pāris atsevišķi momenti,bet tas arī viss.

zini man no bubulja nav bijis bail bet mazinja budama skatiijos X-Failus uc mistiskas filmas ka kad no viesistabas vajadzeeja iet uz tualeti tad sleedzu visas iespejamas vietas gaismas :-D un kad gaaju gulet tad biezhi atstaaju gaismu ieslegtu :-D
oj dazzreiz gribas atgriezties beerniibaa (l)

man joprojām ir tā, ka ja redzu murgus, kur kādu nogalina, nu vai mani mēģina nogalināt, tad es nevaru piecelties, ja man vajag uz toču, kaut kā bail ir :D

un apsegties man arī patīk apsegties līdz ausīm. tāpēc man nepatīk vasaras karstās naktis, jo tad nevar sasegties un man ir grūti iemigt :D
no bērnības atceros tikai spilgtākos momentus, bet, piemēram, pirmo skolas dienu un vispār pamatskolu gan neatceros.

*t.b., nevis pamatskolu, bet gan sākumskolu :D