es pasūdzēšos par to, ko šobrīd (nu principā jau vnm) ļoti ienīstu
ES IENĪSTU, KA NEDZĪVOJU RĪGĀ
tik ļoti, ļoti, ļoti gribu dejot un tik ļoti, ļoti, ļoti tieši laikmetīgo deju, bet nesanāks, jo izbraukāt līdz Rīgai (un tā ir vienīgā vieta LV, kur to vsp māca) un tad vēl ar tranīti mīties līdz deju centram un vēl ar diviem tranīšiem mīties pie draudzenes, kur palikt pa nakti, jo savādāk mājās es tiktu tikai ar, bļāviens, pēdējo vilcienu, kas manā elles bedrē ieiet tikai pus 1nos naktī, un tad no rīta agri celties uz vilcienu, lai paspētu uz skolu) paņem ne tikai ļoti daudz laika, bet arī ļoti daudz naudas.
Beidzot man atkal ir laiks darīt to, ko es visu mūžu esmu darījusi un + vēl beidzot es varētu dejot tieši to, ko vienmēr esmu gribējusi, bet nē, kurš gan tev to dos :/ jā, pat mans dzīves pozitīvisms reiz ir apklusis
Vrb kādam tā liekas smieklīga problēma, bet man tas šobrīd liek justies kā ar izrautu sirdi vai atņemtu dvēseli. Šitōmazerfakers.
Tā, pačīkstēju. Vrb tev arī ir ko teikt?