Par mīlestību

Endy*
re, kā mēs vienādi domājam :D

Mīlestību nevar nodefinēt un tāpēc nevar arī precīzi nošķirt robežu starp mīlestību un apsēstību.

esmu tā mīlējusi! esmu, tiešām tā kā filmās- tāda kaisle, es biju gatava uz visu viņa dēļ, ja tad būtu vajadzējis gan jau būtu arī dzīvību atdevusi... bet diemžēl tas pāriet...

tas bija sen... tagad zinu, ka tāda mīlestība pastāv, bet laikam tomēr tikai vienu reizi dzīvē.,..

Neviens cilvēks nevar kļūt svešāks pat to, kuru kādreiz
esam mīlējuši...
-- Remarks

un es ticu, ka var būt tāda mīlestība, kaislīga, neprātīga utt., bet tas parasti kādā brīdī beidzas.. kā arī gandrīz vienmēr notiek.

Tieši tā, nav iespējams nodefinēt, jo mēs katrs mīlam savādāk, katrs to mīlestību sapratīs savādāk un jutīs to savādāk.
Punkts un āmen!

drīzāk jautājums varētu būt, kā mēs to nodefinējam. Citam tā ir aizraušanās un rozā brillītes, citiem mūža garumā, tikai, manuprāt, nedaudz piezemētāk..

Neviens cilvēks nevar kļūt svešāks pat to, kuru kādreiz
esam mīlējuši...
-- Remarks

šis tiešām ir taisnība, es nesaku, ka tiešām mīlēju savu bijušo puisi.. tā bija iespējams pirmā "lielā mīlestība", pieķeršanās un jaunības trakums. Bet pēc šķiršanās tiešām viņš palika vissvešākais cilvēks man, ko jeb kad esmu pielaidusi sev tik tuvu.

Nē.

Nezinu,bet man par mīlestību ir cits skatījums,es uzskatu un piekrītu vienas grāmatas autoram(5 mīlestības valodas-laikam),ka tā ir dažādas un pēdējā laiku saprotu un pieņemu,ka mīlestība ar laiku iegūst citas formas,nu piemēram kaisles pāraug cieņā un draudzībā un neviens man nepiespiedīs noticēt, ka tas ir tikai pieradums. Jo ja tā,tad ko nebēg cilvēki prom no saviem vecākiem,jo jums tak arī 17 gados jau ir pieradums pret viņiem,nevis mīlestība?Lai gan uzskatu,ka tā ir tikai un vienīgi mīlestība.Jo pārādiet kādu 90 gadīgu pāri kur ir kaisle?Piedod,bet lai kā viņš gribētu,nu nestāvēs tas draugs.Un viņiem tā mīlestība izpaužas kā būšana blakus,rūpējoties vienam par otru. ;-)
Tā kā mīlestība ir mūžīga daudzu pāru attiecībās,tikai filmās viņu parāda bieži tikai vienu valodu,vienu formu-iemīlēšanos un viss. :-D

Mīlestība, manuprāt,ir absolūta nesavtība.
Tas,kas tagad ir apkārt-ir atkarība, apsēstība, uzdzīvošana uz cita rēķina un pa retam, kas mazliet līdzīgs mīlestībai.
Kaut kā rodas vājprātības attiecībās.

Es ticu tam,ka cilveeki miil dazhaadi.
Citiem taa ir kaisle,nepraats,varbuut apseestiiba un miilestiiba,bet cilveeki arii miilot,speej nodariit tik ljoti paari,ka tas viss kaadaa dienaa beidzas.
Citi miil mieriigaak,klusaak un uz muuzhu.Es ticu tam,ka cilveeki var buut kopaa visu muuzhu un miileet viens otru.Tas gan muusdienaas ir retums.
Miilestiiba var buut tik skaista,ja to patiesi juut abi. :%27-(

Endy*
tieši tā, un,kad parunājies ar to cilēku, tad viņs tev liekas tik svešs, tā it kā tu ar viņu nekad nebūtu bijusi kopā..un tas ir skumji...bet to otras puses varbūt tā ir labāk...

manuprat filmaas raada taa kaa cilveks gribetu vai iedomaatos kada ir miilestiiba!

Par svešumu, jā, mana pirmā mīlestība, ar ko ilgs laiks kopā piedzīvots, tagad spēj vien atteikt, ka "es viņam neeksistēju", ka nekas nav bijis, utt. Žēl.
Piekrītu Alicia - mīlestība ir nesavtība!

Mademoiselle, ooo jāā.. pilnīgi esmu to visu izjutusi. Jau pirmajā dienā pēc šķiršanās es nesapratu, kas ar to cilvēku. Kur cilvēks tā var mainīties?! bet īstenībā viņš nav mainījies, viņš vienkārši tāds ir bijis vienmēr. Bet tagad ir mainījušies apstākļi un viņš ļaujās dzīvei savādāk.

Endy*
par šito es vēl izfilozofēšu, kā draugs saka, esmu liels domātājs :D
bet tā ir..tik jāizfilozofē kāpēc..varbūt rūgtums, pašlepnuma aizskaršana, bet varbūt vēl joprojām mīlestība?

Protams, ka iespējama! Vienīgais, kas to var padarīt par neiespējamu, esam mēs pašas.

Mademoiselle, tas atkarīgs arī no izjukšanas iemesla, apstākļiem utt. Ne visi kļūst tādi... bet es domāju, ka tās noteikti ir iekšējas dusmas, nespēja samierināties.

Mademoiselle, es zinu kāpēc viņš mainījās. Tā arī iespējams bija mana vaina, bet viņa arī. Viņš ļoti pakļāvās man! Tajā dienā, kad viņam pateicu - viss Tu esi brīvs(!)
Viņš saprata, ka visa dzīve viņam ir pie kājām un sāka laist apkārt pa dzīvi un darīt trakulības. Pēc neilga laika viņš attapās pie sasistas siles un raudāja, ka grib mani atpakaļ.
Es domāju, ka viņam iekšā bija rūgtums. Pazaudējot mani viņš, savā ziņā, pazaudēja arī sevi! Viņš bija pieradis dzīvot dzīvi ar mani (3gadus), viņš zināja, ka uz mani vienmēr var paļauties un ka es būšu tā, kas viņu no sūdiem izvilks. Un pēkšņi visa dzīve viņam mainās un viņš vairs nemācēja dzīvot. Viņš atgriezās turpat, kur bija pirms mēs iepazināmies. Tā nu viņš vēl joprojām mētājas pa dzīvi. Iespējams viņš ir mainījies un ir savādāks, bet es to nevaru spriest, jo ar viņu vairs nekontaktējos.

Daudz ko viņš man pats atzinās, ko augstāk uzrakstīju. Viņš ir vienkārši cilvēks bez mugurkaula.

Jā, tas arī ir viens no būtiskiem iemesliem, bļāviens es tūlīt sākšu
par to domāt un man izveidosies sava teorija par šo visu, attiecība uz mani :D