Esmu nonākusi, manuprāt, sarežģītākajā situācijā kādu šobrīd spēju iztēloties un es tiešām gribu dzirdēt Jūsu viedokli.
Esmu kopā ar savu puisi jau 4 gadus. Satikāmies skolā un šausmīgā ātrumā izveidojām mūsu vecumam pārāk nopietnas attiecības. (Man bija 16) Būtībā kopā uzaugām un izveidojām viens otru tādus kā tagad esam. Abiem tās ir pirmās nopietnās attiecības un vispār pirmā mīlestība. Kopā pavadījām visu iespējamo laiku, palikām viens pie otra, visu darījām kopā un jau gandrīz plānojām ģimeni kopā. Pat mūsu vecāki jau mūs savos prātos salaulājuši...BET pēdējā laikā mani nepamet sajūta, ka es šīm attiecībām neredzu nākotni. Puisis man neko nav nodarījis, mīl mani pat pārāk stipri, vēl tagad katru dienu runā par kopā dzīvošanu un pat neiedomājās par mūsu attiecību izjukšanu, toties es jau aptuveni 2 mēnešus par to domāju gandrīz katru dienu. Esot ar viņu kopā jūtos tik ļoti vainīga pret viņu tikai tāpēc vien, ka domāju par šķiršanos. skatos kā viņš smaida un joko un sāku sev pārmest par to, ka gribu viņam nodarīt tādas sāpes :( Bet esmu sapratusi,ka tā mīlestība,ko es pret viņu jūtu jau ir kļuvusi kā pret brāli ne puisi. Es vēl tik daudz ko dzīvē gribu izdarīt un jūtu, ka ne kopā ar viņu. Es viņu mīlu, bet viņš nav mans īstais un vienīgais. Tagad mocos,jo nezinu kā lai viņam to pasaka. Viņs nesapratīs, nelaidīs vaļā un bail, ka galu galā es padošos un palikšu ar viņu... Tāda sajūta, ka es nekad sev nepiedošu par tām sāpēm ko viņš manis dēļ pārcietīs...jūtos apjukusi un patiešām ļoti bēdīga...