Visu laiku viss ir labi, bet te vienā dienā pats sabrucina plānus un solījumus, ko man uzcēlis, un tad vaino mani, ka es cepjos par to - jo vieglāk esot pohujistiski dzīvot tālāk un visu aizmirst. Un nesaprot to, ka es jūtos piečakarēta. Dusmas nenormālas, sajūtas nekādas, un vienkārši gribas saspārdīt viņa mantību (e)
Stulbākais visā ir tas, ka viņš apzinās, ka man grūti viņu pamest. Gribās šādos brīžos ļoti, ļoti, bet zinu, ka pēc pāris dienām man mācās virsū ilga pēc visa labā, kas ir ļoti labs, kad ir labi viss. Un es nevaru.. Nākas piedot un dzīvot tālāk līdz nākamajai šādai reizei. Un tā visu laiku. KĀ lai tiek ar to galā? Kā lai piespiež sevi mainīt situāciju? Ko vispār ar šādiem pim* iesākt?