Man 30. decembrī bija uznākusi nebijusi depresija. Un pēdējā mēneša laikā - vēl vienu reizi.
Un tas mani biedē. Labi, ka tas ir tikai uz vienu vakaru. Bet tāpat pēc tam iekšā paliek rūgtums.
Es vienkārši sēdēju un plēsu visu, kas pa rokai.
Sākās ar to, ka es pa solīšiem sāku domāt par lomām, ko savā dzīvē spēlēju. Un sapratu, ka nevienā no tām neesmu neaizstājama un nevainojama.
Ne kā māsa, ne meita, ne draudzene, ne mīļotā, ne skolā, ne darbā...
Jā.
Joprojām tā domāju. Neskatoties uz to, ka vecāki, draugs un brāļi ar mani lepojas, mani mīl. Tāpat arī draudzenes.
Arī darbs man ir priekš sava vecuma ir apskaužami labs. . .
Bet es esmu iedomājusies, ka man ir jābūt nez kādos augstumos. Jāgāž nez kādi kalni. Gan attiecībās ar tuvajiem, gan darbā un skolā, gan pašai sevī...
Un tā es cīnos.
Mans klupšanas akmens ir tas, ka man vajag visu un uzreiz. Es nemāku pacietīgi iet uz vienu mērķi. Es esmu visur, bet tajā pašā laikā - nekur.
651
