Šausmas, klausos šodien dziesmas play listē, kas sen nav klausītas un vnk skrien skudriņas paŗi, zosāda un aizsitas elpa... Nevaru saprast vai tie ir taureņi vēdērā, vai norītais rūgtums!
Izveidoju facebooka bilžu stāstu, kā bija toreiz un kā ir tagad... Daudz ko secinu, par daudz ko pasmaidu.
Draugs tikko teica, ka atrada vecu mob.tel. atmiņas karti un atradis pirmo video, kur draugi mūs slepus puskailus bučojamies safilmējuši :-D Pasmaidīju to, bet ar rūgtumu atceros, kad rozā brilles krita, cik viss bija melnās krāsās, cik naiva muļķe biju, cik toreiz izklaide vien viņam biju.. skumji, atceroties sākumu.
Bet tagad, lai cik dīvaini tas neskan, kad apritēs trešais gads, kad tik daudz kam iziets cauri liekas, ka viss ir noticis kā tam bija jānotiek, visam saskatu jēgu utt., ja, kāds jautā tad šobrīd esmu bezgala laimīga, ar sevi apmieirnāta, bez kompleksiem, mīloša meitene! Un tagad esmu arī pārliecinājusies, cik Viņam nozīmēju daudz (l)
Tā tad.. Vai arī Jums kādreiz vakaros uznāk šādas pārdomas? Kā jūs izvērtējiest sevi toreiz un tagad, vai esiet vairāk apmierinātas, vai vairāk tiecaties pēc bijušā?
Būtībā man tikai gribējās paklačoties par sirdslietām un neko vairāk, visus nosodījumus un negācijas atstāt ārpus šīs diskusijas! :-)