stulbības galvā

Mēs jau nezinām, kas noticis :(

Pēc katras zebras melnās svītras nāk noteikti baltā, un noteikta zebra ir balta ar melnām svītrām, nevis otrādi, tātad arī zem melnās ir nedaudz kaut kas balts :)

piparčik - teiksmi tā - es izbesījos un savācu auto svētdienā, lai izdarītu to, ko biju ieplānojusi un to, kas nebija īsti pa prātam mani otrai pusei.. Izbesījos tāpēc, ka nedabūju vajadzīgo atbalstu un dabūju uzklausīt no viņa puses pāris skarbākus vārdus, kurus es manuprāt nebiju pelnījusi.. Nu lūk, un tagad tas viss stāv mūsu starpā, jo kopš vakardienas neko īpaši neesam runājuši (es esmu apvainojusies uz viņu, viņš, laikam, uz mani)... Šodien nedabuju savu ierasto rīta kafiju, ko viņš parasti man gatavo un, kad gāju prom uz darbu, viņš izlikās par beigtu zivi, neatnākot man iedot buču un novēlēt jauku dienu.. Tagad sēžu un cepjos, dusmojos uz sevi, bet negribas arī piekāpties, jo neuzskatu sevi par vienīgo vainīgo.. Tas tā, īsumā.. :)

Sunce, kā es Tevi šoreiz saprotu :)

Man gan - vakardiena bijusi superīga, bet gulēju dranķīgi, noskaņojos, ka šī nedēļa būs traka un bez brīvdienām, pie tam, dīvains spiediens acīs un deniņos :( Ko tas vēl varētu nozīmēt ... ?

Turamies!

sunce, sunce :)
manuprāt, tas nav nekas traks. es to mūsu starpā uzskatītu par normālu, jo es bieži daru kaut ko, kas otram varbūt tajā brīdī nepatīk, bet īastenībā mēs neatļauajmies īpaši viens otram norādīt, kur un ko darīt...

bet es tavā vietā ietu mājās un izliktos, ka visa atkal normāli :)

Es arī, kā par spīti, atnākot mājās, izturētos kā parasti un vēl kaut ko garšīgu atnestu. :-) lai redz, ka strīdus var risināt arī savādāk.

Problēma ir tā, ka es varu izdomāt - jā, atnākšu, izlikšos, ka nekas nav noticis, utt. (pat šorīt biju nolēmusi izlikties, ka nekas nav noticis, iedot buču, novēlēt jauku dienu), bet redzot viņa rīcību jeb drīzāk nerīcību, klusēšanu, utt. es vienkārši nevaru sevi piespiest pirmā sākt runāt.. un izlikties, ka nekas nav noticis..
(Mani tas tracina, jo parasti kaut kā pēc strīdus situācijām tomēr saņemamies un kaut kā iesākam runāt par ikdienišķām lietām, utt, un tad jau aiziet, bet nu šodien kaut kā tas vēl nav izdevies..)

Sunce, manuprāt, tagad nav jēgas dikti lauzīt galvu par to (kaut gan zinu, ka vieglāk pateikt, nekā izdarīt), iespējams, ka Tava otrā pusīte arī tagad pārdomā šo situāciju, iespējams, ka viņam šoreiz vajadzēja ilgāku laiku kā parasti! Un vakarā, pārrodoties mājās, situācija atrisināsies!

No savas pieredzes zinu, ka dažreiz pēc strīdiem varam runāt uzreiz, dažreiz nesanāk un tieši tas, ka mans vīrietis ir palicis viens uz dienu, viņam ir bijis laika pārdomāt, varbūt izlādēt dusmas, bet pēc tam ir nākusi sapratne! :)

wiki - tad sanāk vienīgais reālais risinājums ir vienkārši nedarīt neko un vēlāk izlikties, ka nekas nav noticis?! :-/

vakarā jau redzēsi kas un kā..varbūt būs jau izdomājis Tev atvainošanās runu un pagatavojis gardas vakariņas :-D

nu, mums tā būtu, ka līdz vakaram jau viss būtu ok, un viens no mums sāktu uzvesties normāli, otrs arī uzreiz un viss. Mums tā parasti ir, pēc tam jau aiziet runas par to, kurš bija/nebija vainīgs pie nerunāšanas iemesla. :-D

Man buča, aizejot savās dienas gaitās ir ieradums, kas pārvērties par obligātu. Neatkarīgi no tā, ko attiecīgajā brīdī domājam viens par otru :)
Es būtu piegājusi un to buču iedevusi/ saņēmusi.
Kas attiecas konkrēti uz Tevi - Tu ļoti lauzies un negribi pārkāpt sev, sevis nolktajai apvainošanās pozīcijai.
Situācijas uzlabošanai gribi vai nē - tas būs jādara!

parasti nav domāts tā, tā kā tā mūsu ikdiena būtu, vienk tad, kad gadās saplēsties :-D

Es Tevi saprotu sunce, man šādās situācijās attiecībās ir grūti piekāpties... :-/ bet man mamma vienmēr ir teikusi, gudrākais piekāpjas, hi hi un šādās situācijās, es saņemos, sakopoju runu un saku, piem., saprotu, ka Tev tas nebija pieņemami, bet man šajās situācija bija jārīkojas tā un tā, vai tas bija kā es jutos utt. Un saku arī, piem., ka es uzskatu, ka Tu, mana otra puse rīkojies ne-tā.. utt., bet saprotu, ka visa situācija izvērtās nepatīkami mums abiem un es nevēlos, lai tas tā būtu, jo jūtos dranķīgi par to, kā tagad ir... :) Nu kaut kā tā :) Nezinu vai var saprast, bet nu jaut kā tā :)

bāc, sviests, nu kāpēc sievietei ir jābūt tai, kura piekāpjas?! Ja citreiz es arī tā rīkojos, tad šoreiz man ir riktīgā dusma uz to visu un nemaz negribas izlīgt.. Vēl jo vairāk, ja tiek pateikts - nu jā, Tev jau tik un tā būs tas jādara..

Saprotu tevi. man tas pats - vakar sākās un šodien turpinās kašķis ar draugu. :-/

sunce, nedarīt neko, bet tikai pagaidām, jo aizlaist pašplūsmā arī nevar! Tas ir koks ar diviem galiem - es ar ne vienmēr gribu piekāpties pirmā, ļoti bieži to daru, bet citreiz ieņemu nogaidīšanas pozīciju, kas palīdz, jo esmu devusi savam gan laiku, gan telpu pārdomāt!


Bet, jā, ja vakarā nekas nemainās, tad laikam jau būs Tev jāpiekāpjas un jāievada vismaz saruna, ne velti saka, ka gudrākais piekāpjas (tā man mamma skandināja kādreiz uz ko es viņai atbildēju, ka tad es būšu muļķe! :D)

Nu nez, es esmu no šitās spītības tikusi vaļā. Nelienu klāt un nelūdzos, ja zinu, ka neesmu vainīga, bet vnk dzīvoju tālāk, it kā nekas nebūtu bijis. Un kafiju no rītiem viņam uztaisu vienmēr (ja vien nepalieku gulēt), lai kas iepriekšējā dienā bijis...
Bet zinu to pretīgo sajūtu iekšā, kad šitādi muļķīgi strīdi ir bijuši, un nezini, ko lai dara, ko lai saka un kā lai to grūtumu pārvar.

karoč - sviests! Negribas aizlaist to visu pašplūsmā, bet negribas arī būt gudrākajai (vīrieša acīs gan diez vai tā būtu gudrības atzīšana, drīzāk gan viens no apliecinājumiem, ka viņam bija taisnība un ka viņš drīkst turpināt mani par stulbu kājslauķi uzskatīt) un piekāpties.. Ha, un smieklīgākais ir tas, ka es visdrīzākais esmu vienīgā, kura par to cepjas, jo viņš jau nu diez vai par to domā.. Bāc, besī man mana bezspēcības sajūta.. :(

Man šādas situācijas ir bijušas oj, oj cik daudz reizes. Ir reizes, kad piekāpjas viņš, ir reizes, kad es. kad abi nomierinājušies, tad mierīgā gaisotnē izrunājam visu un noskaidrojam, lai tas vairs neatkārtotos.
Pēc pagājušās nedēļas notikumiem, esmu aizdomājusies ( atcerējusies, pareizāk sakot), cik dzīve ir īsa un šādiem sadzīves sīkumiem - kuram taisnība- vairs nepievēršu uzmanību. :-/ ;-)

sunce, saprotu, ka besies ārā par to, ka tev jābūt tai kas piekāpjas... :-/ arī man šajās situācijās pilnīgi tracia, ka man ir jābūt tai, kas sper to soli.. mana labākā draudzene ir mana mamma un viņa man šajās situācijās vienmēr saka: "Esi gudrāka meitiņ" :) Bet par to tev teiasnība, ka diezvai viņš cepās un ņemās šobrīd, tādi tie vīrieši ir :-D
Nogaidi suncīt un ieklausies sevī, ko sirdsbalss saka, tā arī rīkojies ;-)